atzīšanās nr.1
Esmu mēdzu izvēlēties būt nelaimīga un bēdīga.
Es izvēlos, esmu nelaimīga un tad dusmojos, ka tā daru.

Brīžiem sevi šaustu par savu karjeras izvēli.
Ka neesmu izvēlējusies ko perspektīvāku, pieprasītāku vai...patiesībā diezgan vienkāršiem vārdiem runājot- naudu pelnošāku.
Bet tad notikumi liek man atcerēties, kādēļ ir forši tas, ko daru.. kāds piezvana un piedāvā sirds prieka projektiņu, kāds atraksta, jo mani ieteica, kāds vēlas, lai tieši es esmu tā, kura izpilda pasūtījumu, cits vienkārši pasaka lielu paldies par paveikto. Tajos mirkļos aizmirstu, ka baigi gribas miljonu, ir tikai sajūta, kādēļ es izvēlējos šo virzienu, kādēļ man tas tik ļoti patīk....

Dažreiz es vienkārši ļoti nogurstu no tā režīma- deadline viens aiz otra, negulētas naktis, mazkustība, nogurums, draugu nesatikšana, sabesos par to visu, ārdos iekšēji, plosos, bet šobrīd savā laiskajā Erasmus'ā es sāku pēc tā atkal ilgoties.

esmu sieviete un man patīk radīt.