Ja domā, jo kura gala sākt viņiem palīdzēt tad iesaku - vispār nesākt. Nedarīt tieši un precīzi neko. Pirmāmkārtām, rūpēties par sevi un savām vajadzībām. Saviem tuvajiem, protams, būt klāt, kad tie lūdz un tiešām meklē atbalstu pārmaiņu ceļā.p, bet primāri - ļaut citu dzīvēm notikt, vairāk atbildēt par savējo, jo kas vairs nav bērns, tam pašam savas tiesības risināt dzīves grūtības sev vēlamākajā veidā. Lai cik sāpīgi nešķistu vienkārši noskatīties uz to no visu no malas (jo runa jau nav par random alkohola slimnieku, bet gan tuvinieku), šis ir līdzšim labākais secinājums, pie kura esmu nonākusi daudzu gadu pieredzē, mēģinot atšķetināt savu līdzatkarību. lai izdodas!