Oslo Svētā Ūlava Romas katoļu draudzē dievkalpojumi notiek norvēģu, angļu, poļu un vjetnamiešu valodās. Tā kā es apmeklēju Summas dievkalpojumu, tas bija valsts valodā, norvēģu tātad, precīzāk, bukmolā, ar dažiem dziedājumiem latīniski.

Pirmajā reizē, kad biju uz Misi, vēl nebija sācies gavēnis, un dievkalpojums bija ļoti priecīgs. Dziedāja koris, diezgan kvalitatīvi. Priesteris, pareizāk, veseli trīs, uznāca procesijā, vesela pusaudžu bariņa, tostarp meiteņu, pavadībā. Interesanti, ka meitenes palika pie altāra un piedalījās piekalpošanā. Tur bija vairākas melnas meitenes un puiši aziāti.

Man apkārt arī bija padaudz aziātiska izskata cilvēku, es teiktu, ka filipīnieši, bet varbūt arī vjetnamieši, tostarp jauni cilvēki ar sapostiem bērniem, meitenes greznās gaisīgās kleitiņās zem ziemas jakām. Pēc "Kýrie, eléison" vecākā no melnajām meitenēm nogāja pa eju ar plakātu "Svētdienas skola", un vairāki mazie bērni viņai sekoja, lai atgrieztos Misē pēc sprediķa.Aizmugurējos solos bija vairāk norvēģu, par ko es īstenībā pabrīnījos, jo kālab lai norvēģi būtu katoļi. Otrajā reizē man blakus sēdēja pajauna indiešu (?) sieviete ar diviem jauniešiem manu bērnu vecumā vai nedaudz vecākiem, meitene bija ģērbusies rietumnieciski un ļoti gaumīgi.

Ziedojumu trauku viņi nenēsā apkārt, bet palaiž uz padošanu tālāk. Tā ir tāda kā kule ar diviem rokturiem.

Dievkalpojuma kārtība ir tieši tāda pati, kā Latvijā. Visu var atpazīt pēc intonācijām, tikai sprediķi nesapratu. Pirmajā reizē sprediķī tika lietoti starptautiski vārdi diskriminācija, Aušvice un antisemītisms, bet es nezinu, kādā kontekstā. Angļu mise priekš manis ir par agru, pusdesmitos.

Komūniju vairums no viņiem ņem rokā - pastiepj sauju un paņem maizīti. Ja nestiepj roku, tad ieliek mutē kā pie mums. Otrajā reizē ievēroju, ka Komūniju dala arī sievietes, viena melna, otra aziātiska izskata. Centrālajā ejā to dalīja divi priesteri, bet sānu ejās - šīs divas sievietes. Es piegāju pie aziātes un izstiepu sauju. Kristus miesa, viņa teica bukmolā, un iedeva man Jēzu.

Esmu pateicīga par šo pieredzi un gandrīz vai ticu, ka pēc simts gadiem sievietes ne tikai piekalpos un dalīs Komūniju, bet arī pārvērtīs maizi Kristus miesā un teiks sprediķi. Un vakarēdienu dos arī peģikiem.