Kopš kāda laika es baidos, ka mēs neaugšāmcelsimies miesā, un ka Dievs nav mīloša persona. Blogs http://www.nekasnavnoticis.lv/ man ļoti palīdzēja šajās bailēs, jo lai gan es laikam esmu pamodusies tikai uz īsiem mirkļiem un ļoti sen, tomēr lasītais man palīdzēja sakārtot garīgos priekšstatus. Lai gan bloga autore patiešām raksta auksti, tomēr man izdevās saslēgt viņas pieredzi un skaidrojumu ar ticības apliecību, ko regulāri skaitu. Man šķiet, es nojaušu, kā individuālā apziņa pievienojas kopējai. Es ļoti ceru, ka būšu gan individuālā, gan kopējā. Tu sācies Dievā un pievienosies Dievam.

Pēc tam naktī sapņoju par papiņu - īstu, dzīvu, siltu. Šī bija pirmā reize, kad sapnī saprotu, ka viņš ir miris un vienlaikus dzīvs, un es to pieņemu un pārāk neskumstu, lai gan mīlestība, ko jūtu abpusēji plūstam, ir arī sāpīga un skumja, tomēr sajūta nav slikta. Viņa tēls nav savāds vai izkropļots, viņš nav ne tievs, ne resns, ne slims un starp mums nav stikla sienas; šķiet, ka tā bija tā viņa daļa, ko es mīlēju un kas pati mīlēja, un kas ir mūžam dzīva. Paldies.

Es negribu arī prasīt Dievam obligātu pamošanās pieredzi, lai gan nevaru noliegt, ka ceru uz to - taču pagaidām tas ir pārāk godkārīgā veidā.