Ar dēlu ejam pa mežu, viņš pārstāsta dažādas samudrītas teorijas par civilizācijām. Es viņu pārtraucu:
- Bet kad tu skaties uz šo ainavu, vai tu to redzi tur? Vai šeit, sevī?
Viņš skaidro, kā redzes nervs sūta informāciju uz smadzenēm.
- To tu esi iemācījies. Bet pēc tavām sajūtām, vai tu redzi šos apsnigušos kokus tur? Vai sevī?
- Noteikti sevī.
- Kad tu biji maziņš, tu biji viens; tagad tu esi cits, bet kas ir tas, kas to vēro?
- Esamība. (saminstinās) Dvēsele. Es.
- Bet kas tas ir? [Vārds Uzvārds]?
- Nē. Noteikti nē.
- Tas ir visiem kopīgs un tikai gabaliņi pielīp pie indivīdiem, piemēram, [Vārds Uzvārds], vai ne?
- Protams.
- Vai tu to esi sapratis intelektuāli vai iekšēji?
- Iekšēji. Es nevarētu to saprast intelektuāli, ja nebūtu izjutis iekšēji.

Tāds man dēls. Es pati gan saprotu to tikai intelektuāli.