Pirmo reizi mūžā izsūdzēju grēkus angliski. Mana angļu valoda šajā gadījumā pat nebija lauzīta vai stostīga - kā man tas bieži gadās -, bet gan ļoti lēna, vienkārša, neoficiāla un skaidra, bet stāstāmais maksimāli reducēts, jo priesterītis atzinās, ka maz saprot angliski, un sākumā atbildēja norvēģu valodā (pats viņš visdrīzāk bija polis). Pamācības daļā, kas arī bija īsākā manā mūžā, viņš teica apmēram tā - Dievs ir žēlsirdīgs, respect other people. Man neviens priesteris laikam nekad nebija teicis, ka jāciena cilvēki. Piedošanu viņš sniedza pēc drukāta parauga, to es redzēju. Grēksūdzes būdiņa bija kā divdurvju skapis, respektīvi, aiz sevis varēja aizvērt durvis. Beigās priesteris teica - three rosary, es ceru, ka domāta bija trešā daļa, nevis trīs rožkroņi, lai gan varu, protams, pamazām noskaitīt arī tos. Un beigās teica - see you, uz ko es atbildēju - amen.

Jāpastāsta arī, ka nebiju domājusi iet uz grēksūdzi vai Misi, taču pastaigas laikā kaut kā nonācu pie šīs baznīcas, durvis bija vaļā. Sākumā bija tukšs, es tāpat drusku paelpoju palūdzos, bet tad pamazām sāka nākt cilvēki, un būdiņā iesēdās šis priesteris. Un pēc tam bija vakara dievkalpojums.