To mazo laimīti man sniedz,
ar actiņu vāri man piemiedz.
Tur tālumā zvaigznes spīd,
mūsu sapņi tur pavīd.

Es nemāku pareizi teikt,
varbūt perfektu soli spert,
bet zinu, ka ticība nav mīts,
tas kādreiz tikai likās spīts.

Nav bijis dienu, kad neuztrauktos,
ir bijuši mēneši par kuriem tik atminos.
Negribu pret sauli bezjēdzīgi skriet,
tikai gribu ar tevi mēnesnīcā iet.

To mazo laimīti tev vēlos rādīt,
jo zinu, ka tu to negrasies spārdīt.
Sniedz plaukstu maigu un siltu,
lai tev tajā savu sirdi es liktu.

To glabā un turi lielā godā,
jo tā nav lieta caur kuru ļaunums lodā.
Tik tīru un patiesu tev to dodu,
lai gūsti savai dvēselei kaut nelielu baudu.

Ar actiņu vāri man piemiedz,
mīlestības saukļus skaļi nokliedz.