Tik drūmi un vientuļi, tā dzeļ un sūrst! Tev neizprast kā mīla naidā pārtop, jo tikai rīt Tu vēsumu jutīsi. Ap rītu Tev sāks kājas salt, sāks sirds Tev ledus aukstumu sajust. Nu beidzot varbūt sapratīsi, ko tas viss reiz būs nozīmējis. Bija jauki, skaisti, varbūt pat labi, bet nu jau ir apnicis, negribu vairs. Gribu īstu vēsumu, nevis skumju gaidīšanu. Laikam labāk sajust patiesu vienatni, nevis sēdēt blakus un iekšēji bļaut. Saukt pēc uzmanības, pēc klātienes man blakus. Nezinu kā izskaidrot, bet apnicis skriet pēc mīlestības. Viens vienmēr mīlēs vairāk, to zinu es un nespēju mainīt. Man grūti ir, bet neizproti to. Tu visu to kā jo uztver. Varbūt vaina ir manī, atkal, bet nesaprast tev to nekad, jo sevī tu mainīt negribi neko. Tev viss ir labi, ko dari tu, bet visam ir jāprot pielāgoties. Mīlēt nozīmē skatīties vienā virzienā, nevis fiziski ķermeni izmīlēt. Tu to neizproti, jo vieglāk visā neiedziļināties. Ar katru brīdi tevi vairāk nīstu, zobus sakniebusi tevi saucu. Ģīmis saviebjas un vairs negribu skart. Jau tik pretīgi tavu uzrunu just, jo negribu vairs visu to. Gribu izraudāt atlikušo un dzīvot savu dzīvi tālāk, kā bijusi tā, tikai lāgā to vairs neatminu, bet kādreiz tik laimīga biju, ka visu labo ar slikto aizstāju, dumja biju? Jā, bet kurš gan tāds nav. Visiem kļūdīties varbūt ir ļauts, bet nu jau kļūdu pārlieku daudz. Notraukšu pēdējo asaru, nodejošu valsi beidzamo. Un nu gaismu tuneļa galā tu viens redzēsi, turp soli veiklu spersi. Tur baltais humors ar melno šahu spēlēs, tur mūzika maigā kā no lētām komēdijām ņemta. Tev patiks tur, jo tur viss vienkāršs būs, visiem vienalga par tevi būs, jo nevienam nenozīmēsi neko. Būs pienācis vēsais rīts un šī gaisma patiesībā saule būs. Jauna diena, jaunas bez jūtu sajūtas. Tev jauns nekas. Vai jūti?