man arī bieži vien ir šķitis, ka es reizēm rakstu sociālajos tīklos lietas, kas uz sitienu nav saprotamas
taču tad es palasiju tēlotājmākslinieka un dizainera oļega paščenko feisbuka lentu
kuru, lai lasītu, cilvēkam ir nepieciešama ļoti spēcīga asociatīva izpratne, ko īsti šie vārdi nozīmē
un kaut kā pārstāju uztraukties, ka mani var saprast nepareizi, vai nesaprast vispār
|
|
nē, nu es, protams, izjūtu dziļu disharmoniju un vispār acī jebal šos japāņu technocell akumulatorus starptautiski intelektuālajā spēlē "kaskurkad" ar kara kolaboracionistiem un morālajiem mērgļiem, kozlova ekšenā sajutos galīgi... lūk, kad es jūtos nevis muļķis, bet gan muļķīgi, tas ir nevis uz smagsvara, bet gan uz šiem elementārajiem jautājumiem, kuros man šķiet, ka mani kāds visu laiku piečakarē, jo nevar būt taču tik viendimensionāli taču vienu reizi nepiečakarē, un pirmā versija vai asociācija nostrādā, otrajā, trešajā jautājumā arī smagsvara jautājumus tu kapā līdz galam, atceries visu, ko zini, centies kā izslāpis tuksneša zvērs a šajos var reāli sēdēt uz dīvāna ar vanagu padusē un saprast, kā visa pasaule ir iekārtota un neuztraukties ne par ko tāpēc šobrīd labākais intelektuālajās pseidoerudīcijas un patiesas loģikas spēlēs - tā ir jaunā (viņi ilgu laiku bija hiatusā) azerbaidžānas ČGK sezona pirmā sezonas spēle ir vispār nahuj dekādes etalons (es tur laikam pat kaut ko atšifrēju, taču vairs neatceros ko, jo jautājumā par statuju intensīvi taurēju par ekoaktīvistiem un tunbergu - nu es neredzēju šo statuju tik tuvu, kā vajadzēja!) otrā ir nedaudz azerbaidžānas vēsturei vairāk pietuvinātāka, taču arī ļoti interesanta
par videospēlēm
galīgi piegriezies "pillars of eternity" figačīt par magu vai saiferu, tur kaut kāds nereāls mikromenedžments vajadzīgs, lai neapdauzītu pie reizes savus kolēģus par ņevzļina lietu krievijā un izraēlā nu viss, teilore noskatījās debates un izdarīja izvēli arī nedaudz paskatījos jurija duģa interviju ar artēmiju ļebeģevu sakarā ar to, ka ir izdevies brīvāks brīdis laika telpā, esmu nolēmis noskatīties visu terminatora kvadrofoniju nu, polija - holande pagaidām labākā spēle turnīrā šogad laikam beidzot atkal par angliju no vakardienas itāļiem ļoti nāca miegs
par čgk
nē, nu jautājums par bērnības filozofiskajām rotaļlietām man likās kaut kāds nekorekts dīvainību, protams, dafiga šķiet, labākais komentārs, ko es youtubē izlasīju par alekseja navaļnija nāvi bija europa moderne
cibas diskusijā par to, ka holnadieši un zviedri nelieto mājās aizkarus, jo viņiem neesot, ko slēpt mans zsv geims - wolfenstein: new order kā lai to labāk paskaidro pieliecos, savācu divas patronas un bruņuvesti, ātrumā izskrēju, nopiļīju dzelzssuni, uzeiz nopiļīju kameru, aizslēpos aiz betona, noliku divus fašistus, taču viņi te bija trīs - trīs, vai ne, un kur ir, bļ, trešais, viņi taču šeit bija trīs, ā viņš šauj man mugurā, nē, nu, tas nav sportiski, no patronām ir palicis vairs tikai nazis, un tas ir mans šovs - nazis vs nazi, mehāniskais suns trīc no augstprieguma, kolēģi, a kāpēc tu tagad lien pie viņa, kaut kāda herņa visu laiku šauj mugurā, taču, kā saka vokāliste monētiņa, ja vseh pereživu, eju figačīt sasodītos fašistus ar virtuves šefa pričindālu, load, load, load kek lol dāmas un kungi, spēlē nolādētais poļu dīdžejs blazkovičs! un nevis par kaut kādu figņu, bet par savu dāmu tā, ka attaisnojams te ir viss, ieskaitot cirkulāro ripzāģi
ir pat sauce a la pappa!
par videospēlēm
iecienītais trubas kanāls, šķiet, izdevis labāko neirotīkla veikumu toties es nolēmu pageimot ilgi atlikto "tyranny" nē, tas toč nav "pillars of eternity noir", tas ir nevis dārk fentezī, bet salīdzinoši it kā astronauts izlietu mucu naftas kosmosa melnajā caurumā viss aizliets naher ar līķiem, asinīm, zarnām un incestu par ko es spēlēju? protams, par haosu. ir brīži, kad stilīgs ļaunums ļoti pārspēj standarta pseidolabumu (un mudacismu tupajos romiešu leģionāros) anarhisti virtuāli pizģī konservatorus mums ir psiha armija, absolūti psihs boss, un, domāju, to visu var daudz vienkāršāk denaturalizēt, nekā absurdo spartu (protams, ka principā piļījam paši par sevi konservatorijas ēkas fonā, no kā izriet pārējais) un par haosu ir daudz jautrāk spēlēt, man tur ir jau laikam +15 gan wraith'ā gan favour'ā par kaujām pirmkārt, es esmu jau lotringas krosā, un līdz šim mani sabiedrotie nav gulējuši ne stundu pēc lora iznāk, ka kādu pusgadu jau kā ar mahačiem? nereāli bafojam bariku, viņš sit ar vairogu pret zemi, izaicinot pretiniekus pietādīt savu profesionalitāti konkrēti pret viņui, izdarīt Barikam neviens neko nevar, dabeidzam visus ar lokiem (un manas galvenās varones gadījumā - lidojošu eksplozīvu šķēpu), ja ir garastāvoklis - aktivizējam unikālos kombo, bet vispār čillojam apkār. superunikālie once per rest paņēmieni jau ir tīri estētikas lieta kvesti? šajā spēlē pagaidām nav nekādu kvestu. taču nav arī fedeksa. kopsummā - jā, tā nav žanra klasika, taču ļoti interesants un principā literārs projekts neskatoties uz to, ka esmu dižens lakrosa līdzjūtējs un atbalstītājs, nesen uzzināju, ka mums eksistē nacionālā vīru ūdenspolo blice nē, nu nevajag uzreiz, lūk, šito "kur ir zirgi baseinā" lai arī ūdenspolo, atšķirībā no rokasbumbas, dalībnieki viens otru var ietekmēt tik maksimāli dramatizētā veidā, ka pēc tam arī lakross likies figņa...tā var ilgi. ļoti patīk latvijas ūdenspolo federācijas (mums ir vesela federācija tam visam) vikipēdija ar sasniegumiem un medaļām
sajūta, kad pret kaimiņu no augšas ar remontu un urbi no savas puses esi ierubījis EN "strategies against architecture" ļoti daudz decibelu skaļumā "but it’s as detachedly Andersonian as ever; a Swiss watch-style meta-puzzle of interlocking stories with a faux-nostalgic, sub-Spielbergian edge" šeit no 19:05 brīnišķīgs moments, made my day |