man nav emociju, neprotu īsti mīlēt un priecāties. nu protu.. bet nesanāk izrādīt kā nākas.
nu šad tad, kas pārsvarā notiek stimulējot savus uztveres aparātus ar dažādām vielām.
jūtos kā aizmidzis, neinteresē cilvēki - nu minimāli. jūtos neaizsargāts un atveros noteiktiem personāžiem.
nogurdinoši ar tiem cilvēkiem ņemties.
būt vienam pašam nav vispār problēmu, tikai vienkāršs jautājums - kur.
un garīgais īsti neklausa, mēģinu viņu apvārdot, ka vajag tā un tā, bet jūtos kā tāds..
-----------------------------------------------------
pametu savu sievieti, jo mēs bijām kopā tāpēc, lai nebūtu kautkur vieni paši [ar pāris draudziņiem, bet mēs jebkurā brīdī varējām idomāt, ka dirsā šito visu un aizbraukt uz viduseiropu randomā] ar savām pustrakajām famīlijām. bijām tie.. dīvaiņi..
bet tagad saprotu ka gribu atkal tādu cilvēku sev blakus, to fuktup čupu ar visām neirozēm, ankzaijetijiem, deprešaniem utml.
mēs dzīvotu viens otram un pasaule būtu mūsu, mūsu burbulis.
----------
pārgurums nenormāls, jāatpūtina dupsis un rīt B vitamīnus un cinku jāiemet sevī.