tie momenti kad apstājas laiks.
pamestās ēkās vai pie kalpot nespējīgiem nosūnojušiem lūžņiem - vienmēr gribas tādos mirkļos piesēst un ieelpot to dīvaino sajūtu.
nu ne dīvainu, bet.. grūti aprakstāmu. skaisti, jā, bet tas būtu pārāk vienkārši teikts. drīzāk kautkāds episki.. un tāda kā vispasaules sajūta?
piemēram, pēdējie saules stari, kas arī šai` kategorijā. es domāju to pašupašu pēdējo momentu pirms viņa pazūd aiz horizonta.
un tas leņķis kādā siltums krīt, āhh.. izgaismojot katru zāles stiebriņu un skariņu ar savu gandrīz oranžo gaismu..