Šodien bariņš jauniešu ar milzu mugursomām plecos bija sasēduši netālu no centrālās stacijas biļešu kasēm. Kādu mirkli paklausījos viņu čalošanā, bet nesapratu, kas tā par valodu. S. to noteikti būtu zinājis. Būtu pat piegājis klāt un varbūt pat uzrunājis viņus. Drusciņ jau saskumu gan. Bet ne tā ļoti.

Vēlāk nolija pēkšņs lietus. Mēģināju to pēkšņumu bildēt pa virtuves logiem, bet visās bildēs tas drīzāk izskatās pēc sniega. Tas patiesībā bija skaisti.

Es nezinu, ko tālāk. Es sapņoju par to, ka pametu Latviju un sāku visu no jauna kaut kur tālu prom, kur neviens nezina nevienu. Bet tieši tāpat es sapņoju arī par sava lasīšanas stūrīša iekārtošanu, par ļoti īsiem matiem un rudeni.

Domāju, ka tagad uz ilgāku laiku labprāt mestu mieru domai par rakstīšanu. Vienkārši gribas sevi pārsteigt. Paņemt tīru baltu lapu un... pārmaiņas pēc to neapķēpāt ar saviem trauksmainības hieroglifiem...