21122012

viss strauji nogājis līdz pašām beigām, pilnīgi negaidot. duadz kas nācis atklātībā. pēdējās vēstules:

nr.1:
nē, klau, darām tā. man galu galā neko tev teikt negribās - tu tāpat zini, cik zemiski esi rīkojies. kā esi izmantojis manu slimību savas pašapziņas kačāšanai, kā esi, acīs skatoties, zvērastu dodot, melojis. kā esi liekuļojis par vēlmi uz attiecībām bez blakusseksa, kā esi tēlojis mīlestību, cik gļēvi ar mani izrīkojies pavasarī (es toreiz gandrīz aizgāju pa pieskari), kad gribēji atpakaļ pie savas mammas, ralfa. to es tev visu nestāstīšu un kāri noraut tev pautus kaut kā apslāpēšu.

darīsim tā. ja tev būs kas sakāms man, tad es tevi uzklausīšu. lai šī tava pēdējā iespēja pateikt kaut ko patiesu. ja ne, tad pagaidām ardievu.

nr.2:
nē, tomēr ir viena lieta, ko vēlos tev patiekt, bet to varu izdarīt arī rakstiski, šajā portālā.

vēlos tev pateikt paldies - tādu īstu paldies, no sirds - par to mācību, kādu esi man devis. par pārbaudījumu, kādu dzīve man piespēlē tagad. tādas smagas situācijas, kurās neiet bojā neviens tuvs cilvēks, ir zelta vērtē (tikai savā mazvērtības kompleksā nesāc kļūt lepns par savu darbu :) ). es daudz ko sarpatu par sevi un par cilvēku dabu. tas laikam ir vienīgais, ko tu man esi devis, jo visu pārējo esi devis nevis man, bet sev. viss. ceru, ka dzīve tev iemācīs nespēlēties ar cilvēkiem kā ar saviem pautiem, un es no sirds vēlu, lai tu liktu mierā nabaga ralfu. viss.

mīļā 21122012, esmu tevi noseivojis uz cietā diska. esmu neuzmanīgs nejēga, un visiem jau tāpat viss uzreiz būtu skaidrs arī tāpat. jo nemāku mainīt ne rakstības stilu, ne arī savu nebūšanu spektru. pasaules galam sakam atā atā, 21/12/2012 pienāks šā kā tā, vai es tam gatavošos, vai kā. galu galā - jo ātrāk pienāks, jo ātrāk paies.
paldies, visu labu un uz redzēšanos.

tā visa izrādās tikai frustrācija, nepiepildītas un nomāktas dziņas, no tā izrietošs nepamatots gruzons par savu nepilnvērtību un pazemota pašapziņa. mīlestība, manuprāt, tomēr spēj būt ļtoi abstrakta, ja vien viss pārējais ir ārkārtīgi konkrēts un fantāzijām un cerībām neatvēl necik daudz telpas. ja es skaidri zinu, kā tev iet, ja es konkrēti saprotu, ko tu gribi, ja es nejūtos ārpus spēles - spēles, kuru paši spēlējam. un - būtībā - ja atmet seksuālo frustrāciju, tad jau nekas īpašs pāri arī nepaliek.

un arī kāda atziņa: mīļo cilvēk (to es sev), beidz dramatizēt. tava (tobiš, mana) abstraktā nepieciešamība pēc klātbūtnes, pēc cilvēka, kuru mīlēt, pēc dvēseliskas un reizē ķermeniskas tuvības pārvēršas par tikpat nekonkrētām vientulības alkām, kad tuvība ir sasniegta.

uz bis - vēl arī par vainu. ja tu gadījumā arī izlasi šīs piezīmes, kuras tūlīt jau beigsies..... da nē, es to īstenībā saku tikai sev. proti, runa nav par vainu - situācija šeit spēlē galveno lomu. notikumu sagadīšanās. un es beidzot sapratu, kāpēc mēs bijām kopā - papildus visam, ko es it kā esmu devis tev un ko tu it kā esi devis man. to nebija vienkārši saprast, bet atskārta bija teju spēcīgāka par manu vakardienas orgasmu tevī.

tas arī viss par šo tēmu.

pag, es to augšām celšanu nenokavēju? man dikti gribējās kaut nedaudz pakāpties. kaut nedaudz tālāk saredzēt un sadzirdēt. es tikai gribēju mazliet vairāk just, mazliet labāk saprast un sāpīgāk pierast, un mazliet kvēlāk iekārot un trakāk mīlēt, un mazliet vairāk tā paša skaistākā, mazliet skaļāk un mazliet... nekaunīgāk.

tad es pasaku sev pāris standartfrāzes, traukumazgājamo mantru, un pierunāju sevi rīkoties. un uzrakstīt vēl vienu teikumu, un tad vēl vienu. burtu pa burtam, vārdu pa vārdam es savirknēju faktus un lēmumus, galīgo risinājumu bez avārijas izejas. tā, salieku punktus un katru teikumu
savā
rindiņā.
tad nospiežu send un ceru uz brīnumu, ka burti kādas brīnumainas permutācijas ceļā izveidos pavisam citu vēstījumu - daudz labākas ziņas vai kādu pasaku ar laimīgām beigām. skumjas aizrokas līdz pašiem papēžiem un sataisa zilus brīnumus. skat, sauleszaķi tavos acu kaktiņos, tajā fotogrāfijā tu smaidi kādam abstraktam pūlim, kurā manis vairs nav. cik banāli un stulbi, un sāpīgi.

un vēl citreiz tie ir tikai īsās dzīves lielie sīkumi.
un vēl citreiz tas ir tikai galvā, kaķīt.
un vēl citreiz jāiet jāpiš mēness debesīs.
un vēl citreiz mani interesē tikai debesis.

bet tad es atkal nospriežu, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek, un ne savādāk, bet pēc pāris stundām ļaujos nejēdzīgām ietekmēm, ko izriasījuši jau atkal pāris nekonkrēti vārdi, kurus teikusi persona, kuru tik neprātīgi mīlu, bet kurai nepiemīt ne mazākā izpratne par iejūtību vai varbūt tieši otrādi - tā ir apzinātā čakarēšana, viena nolāpīta čakarēšana. jā, tad es uzreiz krītu par upuri paranojai, čakarētāji un čakarētājas tad uzbrūk no visām pusēm un vistrakākā ir tā nedrošības sajūta - kā gaisa tramvajs, kas iekārts paša mīlestībā, bet es gribu, lai trose plīst, lai viss mans tramvajs krīt.

ja vien mana mīlestība būtu tāda nelāgā ietekme. ja vien tas būtu viens kaitīgs pieradums. tad - ok, mammu - es saprotu, par ko ir runa, par netīrām šļircēm vai sabojātu redzi, vai abiem kopā. tad - ok, mammu - es kļūšu beidzot par labu cilvēku un nekad vairs neiemīlēšos, bet uzreiz domāšu tikai labas domas.

bet tad es atkal nospriežu, ka tas viss ir baigais absurds. ka man jāatrod kāds dziļāks potenciāls, vispusīgāka saskarsme un - galu galā - kopīgas intereses, ibio. fakts, nu, reiz ir tāds, ka mīlu es skaistumu, čaulu, tukšu harizmu. uhh, kā mīlu.

citreiz es atkal aizdomājos par jēgu un nozīmi - tādam pavisam stulbām kategorijām, un līdz smieklīgumam novazātās klišejās es saskatu kaut kādu būtību un apslēptu vēstījumu, kas varbūt (jā jā!) domāts tikai un vienīgi man. piemēram, tas pēdējas ceļojums kopā ar tevi, mūsu pēdējais sekss, pēdējā reize zem vienas segas... un tad - no otras puses - mana izturēšanās mūsu pirmajā randiņā, tavs skatiens pirms pirmā skūpsta, mans mulsums pirms otrā un tad visi tie pārējie vakari, kuros es tevi uzskatīju tikai par.... nē, nevis tikai, un tomēr. par īslaicīgu paziņu. da nozīme tam visam kāda, a?

man liekas, es sākšu ar kājām: labdien, kājas. jūs man esat viskrutākās kājas, kādas es pazīstu, it īpaši, veroties no augšas. da piedodiet tos visus iztrūkstošos glāstus, kurus savas muļķības dēļ liedzu, visus knibināšanās un svelošās elpas sajūtas - elpas, nākušas no manām mīļākajām plaušām, no manas mīļākās mutes, no mīlēta cilvēka kaisles un iekāres centriem. da sorry, ka es visu sačakarēju, ka pateicu, ka varbūt bik padzīvojam atsevišķi un atpūšamies, ka tādēļ nodzēsu uguni cilvēkā, kuram savu sirdi atdot biju pilnā gatavībā vai jebkuru mirkli. jebkurš skatiens manā virzienā, jebkura nepārprotama kustība, jebkurš ķermeņa pagrieziens tagad šķeļas kā lauska cirvis vecos pamatos. manas nabaga kājas. tas noteikti ir tā, it kā jūs mīdītu un mīdītu, bet nekad nekad vairs neatvainotos. un suns taču aprakts tajā, ka mīdīšana jums patīk, bet piedošana ir brīvās gribas akts, mīlestība ir brīvas sirds giasma, a brīvība ir mīlestības vara. nepārmetiet man muļķību un neiecietību, bet vienīgais, ko protu, ir mīlēt. sāpīgi un dziļi mīlēt.

labdien. šeit sākšu rakstīt savu nedaudz skumjo toties garlaicīgo dienasgrāmatu. ir sakrājies pietiekami, lai uzrakstītu ko pietiekami banālu. lai nedaudz paraudātu sev uz pleca, lai nedaudz pašķērētu jau tā bikucīt apskādēto sirdi, lai nedaudz paskatītos uz sevi no malas - rētainu, bet vēl joprojām skaistu.