nr.1:
nē, klau, darām tā. man galu galā neko tev teikt negribās - tu tāpat zini, cik zemiski esi rīkojies. kā esi izmantojis manu slimību savas pašapziņas kačāšanai, kā esi, acīs skatoties, zvērastu dodot, melojis. kā esi liekuļojis par vēlmi uz attiecībām bez blakusseksa, kā esi tēlojis mīlestību, cik gļēvi ar mani izrīkojies pavasarī (es toreiz gandrīz aizgāju pa pieskari), kad gribēji atpakaļ pie savas mammas, ralfa. to es tev visu nestāstīšu un kāri noraut tev pautus kaut kā apslāpēšu.
darīsim tā. ja tev būs kas sakāms man, tad es tevi uzklausīšu. lai šī tava pēdējā iespēja pateikt kaut ko patiesu. ja ne, tad pagaidām ardievu.
nr.2:
nē, tomēr ir viena lieta, ko vēlos tev patiekt, bet to varu izdarīt arī rakstiski, šajā portālā.
vēlos tev pateikt paldies - tādu īstu paldies, no sirds - par to mācību, kādu esi man devis. par pārbaudījumu, kādu dzīve man piespēlē tagad. tādas smagas situācijas, kurās neiet bojā neviens tuvs cilvēks, ir zelta vērtē (tikai savā mazvērtības kompleksā nesāc kļūt lepns par savu darbu :) ). es daudz ko sarpatu par sevi un par cilvēku dabu. tas laikam ir vienīgais, ko tu man esi devis, jo visu pārējo esi devis nevis man, bet sev. viss. ceru, ka dzīve tev iemācīs nespēlēties ar cilvēkiem kā ar saviem pautiem, un es no sirds vēlu, lai tu liktu mierā nabaga ralfu. viss.