man liekas, es sākšu ar kājām: labdien, kājas. jūs man esat viskrutākās kājas, kādas es pazīstu, it īpaši, veroties no augšas. da piedodiet tos visus iztrūkstošos glāstus, kurus savas muļķības dēļ liedzu, visus knibināšanās un svelošās elpas sajūtas - elpas, nākušas no manām mīļākajām plaušām, no manas mīļākās mutes, no mīlēta cilvēka kaisles un iekāres centriem. da sorry, ka es visu sačakarēju, ka pateicu, ka varbūt bik padzīvojam atsevišķi un atpūšamies, ka tādēļ nodzēsu uguni cilvēkā, kuram savu sirdi atdot biju pilnā gatavībā vai jebkuru mirkli. jebkurš skatiens manā virzienā, jebkura nepārprotama kustība, jebkurš ķermeņa pagrieziens tagad šķeļas kā lauska cirvis vecos pamatos. manas nabaga kājas. tas noteikti ir tā, it kā jūs mīdītu un mīdītu, bet nekad nekad vairs neatvainotos. un suns taču aprakts tajā, ka mīdīšana jums patīk, bet piedošana ir brīvās gribas akts, mīlestība ir brīvas sirds giasma, a brīvība ir mīlestības vara. nepārmetiet man muļķību un neiecietību, bet vienīgais, ko protu, ir mīlēt. sāpīgi un dziļi mīlēt.