tā visa izrādās tikai frustrācija, nepiepildītas un nomāktas dziņas, no tā izrietošs nepamatots gruzons par savu nepilnvērtību un pazemota pašapziņa. mīlestība, manuprāt, tomēr spēj būt ļtoi abstrakta, ja vien viss pārējais ir ārkārtīgi konkrēts un fantāzijām un cerībām neatvēl necik daudz telpas. ja es skaidri zinu, kā tev iet, ja es konkrēti saprotu, ko tu gribi, ja es nejūtos ārpus spēles - spēles, kuru paši spēlējam. un - būtībā - ja atmet seksuālo frustrāciju, tad jau nekas īpašs pāri arī nepaliek.
un arī kāda atziņa: mīļo cilvēk (to es sev), beidz dramatizēt. tava (tobiš, mana) abstraktā nepieciešamība pēc klātbūtnes, pēc cilvēka, kuru mīlēt, pēc dvēseliskas un reizē ķermeniskas tuvības pārvēršas par tikpat nekonkrētām vientulības alkām, kad tuvība ir sasniegta.
uz bis - vēl arī par vainu. ja tu gadījumā arī izlasi šīs piezīmes, kuras tūlīt jau beigsies..... da nē, es to īstenībā saku tikai sev. proti, runa nav par vainu - situācija šeit spēlē galveno lomu. notikumu sagadīšanās. un es beidzot sapratu, kāpēc mēs bijām kopā - papildus visam, ko es it kā esmu devis tev un ko tu it kā esi devis man. to nebija vienkārši saprast, bet atskārta bija teju spēcīgāka par manu vakardienas orgasmu tevī.
tas arī viss par šo tēmu.