011235813

Domāju, ka visi cilvēki klusībā pārdzīvo par twittera 140 zīmēm. Ko var pateikt 140 zīmēs? Iemest linku?

Sanāk tāda kā sevis samazināšana, saspiešana. Skaistums nav svarīgs, vajag k o d o l ī g u m u !

-Lūdzu, iekļauties 100 vārdos!
-Man pietiks ar 140 zīmēm - izlaidīšu apstākļa vārdus un saīsināšu lietvārdus.

Tik lētas plates! Tik lētas zeķes! Viss pārējais - tik dārgs!

Kā lai pietiekamā kvantitātē mājās aizved divas šīs lētās bagātības! Vairs nekādu caurumu un uz apli veiktu ierakstu- es kļūstu smalka!

Gatavoju saviem indiešiem latviešu ēdienus. Uzcepu kartupeļus (tādus kā skolā, vienīgi ne tādā taisnstūra paralēlskaldņu formā, bet plāksnītēs), nopirku biezpienu, sajaucu tomātus un gurķus ar krējumu un pēc omītes receptes sacepu burkānus ar zirnīšiem.

„Nice, nice, very delicious!”un dakšņa pēkšņi svina smagumā un nemaz negrib sniegties pie lūpām. Galu galā viņi tomēr visu apēda, pieklājības vadīti. Vienīgi Prerika nemaz neko necentās nogaršot. Viņa mani jau divas dienas iepriekš brīdīnāja, ka citu tautu specifiskā virtuve nav viņas gaume.

Man gan garšoja. Tomēr labāk (vismaz te) izvēlos indiešu virtuvi (varbūt lai man nebūtu jāgatavo? Nu ko, noteikti nebūs!). Tagad ingvera šķēlītes jau liekas vidēja asuma, nekas sevišķš. Netīšām uzkost čilī – katru vakariņu sastāvdaļa. Asums netiek uzskatīts par garšu, bet tas ir ļooooti garšīgs (un kļūst tikai garšīgāks)!!!

Nespēju beigt brīnīties, cik viss te principiāls darba dienās un cik nekonkrēts brīvdienās. Darba dienās no mājas ir jāiziet plkst. 8.28. Vecākiem bērni jāpavada līdz bērni ieiet iekšā pa skolas vārtiņiem, pašā skolā iekšā nedz bērneļi, nedz viņu pavadoņi iet nevar. Tad bērni drūzmējas skolas pagalma sporta laukumā, līdz atnāk skolotājas, ar roku noskandina lielu zvanu. Tā ir pavēle visiem sīčiem veidot kolonnas.

Kolonnas tiek veidotas šādi: skolotājas nostājas vienā rindā, jaunāko klašu audzinātājas stāv vistālāk no skolas ieejas, vecāko – vistuvāk. Tad bērni, klupdami, krizdami, metas pie savas skolotājas. Un pirmais skolnieciņš stāv ar seju pret skolotāju, nākamais stāv aiz viņa, utt., līdz izveidojas pilnīgi nedabiski nevajadzīgas bērnu virtenes. Lai bērnus jau no paša rīta trenētu būt mietpilsoniskus un akurātus, viņiem ir jāstāv kolonnās zēns-meitene-zēns-meitene utt.

Skolotājas saskaita savus cālīšus, un beidzot var sākties uzvaras gājiens uz zinību pusi. Vecākās klases iet pirmās. Kad tā ir aizgājusi, iet nākamā.
Man tikmēr ir jāstāv pie sētas, un jānoskatās, kā uz manas atbildības uzceltais blēņdaris ieiet iekšā skolā. Tikai tad varu iet. Kad jautāju, kādēļ vecāki tā dara, un kādēļ grib, lai arī es tā darītu, atbilde skanēja šādi: „Lai bērni neaizbēgtu!” Pilnīgi nopietni! Pilnīgi! Un es neesmu vienīgā, kura skatās uz virteņu ieripošanu pa skolas durvīm. Tā dara vismaz 40% vecāku un pavadoņu.

Arī bērnus sagaidot no skolas jāstāv ārpus vārtiem. Bērņuki iet ārā pa vārtiem nevar, ja neredz savus pavadoņus. (Tā daļa no viņiem mīņājas un grūstās tieši uz vārtu izejas.) Šis punkts gan tiek ievērots visai reti (ne manā gadījumā. Es vienmēr esmu laikā, jo man no mājas jāiziet 15.12), un tomēr mājās vieni bez pavadoņiem čāpo kādi 5% bērnu. Tie parasti ir vecāko klašu skolēni (11 vai 12 gadi), pārējie bērni parasti aizskrien līdz vecāku mašīnām un ielec drošībā.

Reiz Bittu vecāki atbrauca te uz šo pašu māju Hičinā un teica, ka paliks te dzīvot pusgadu. Pēc divām nedēļām viņi jau bija atpakaļ Indijā. Tagad viņi tikai sakot: „Ko jūs tur muļķojaties? Brauciet atpakaļ! Mēs vismaz uz Angliju tiešām atkal nebrauksim!” Es tā arī nesapratu, kāpēc tad uz šejieni braukt nevajadzētu. Kauns pārjautāt. Tā it kā tam vajadzētu būt pašsaprotami.

Charu vispār visu uztver kā pašsaprotamu. Viņas iecienītākā frāze ir „it’s natural!”. Bittu – „don’t worry about that”, bet Prerikas – „I don’t mind”. Fatālisms vai vienkārša neieinteresētība? Man liekas, tās tādas reliģijas paliekas ikdienas dzīvē.
Vecāki visai bieži pat nepūlas atbildēt uz maniem jautājumiem. Filosofijas studijas mani mācīt mācīja, ka tikai skaidra atbilde ir atbilde, bet te... . Abi doktori (un viens pat dubults!) pat necenšas ienest nekādu gudru spriedelēšanu mājās. Viss notiek tā, kā tam jānotiek (lēnām un nepareizi? ). Ja saku, ka nespēju pierast pie mašīnu braukšanas pa ceļa kreiso malu, man saka „it’s natural”, „don’t worry about that”. Ja Prerikai uzdodu jautājumu, ko viņa vēlas pusdienās, viņa atbild: „I don’t mind”.

Kad Charu jautāju, vai viņai patīk pediatres darbs, viņa teica, ka esot pie tā pieradusi. Sākotnēji domāju, ka tā ir tāda apslēpta atbilde „nē, nepatīk”. Bet tagad šķiet, ka tas ir tiešs veids, kā viņa dzīvo- nav nepieciešams neko pārgrozīt vai manīt, vai domāt par to, kā kaut kas varētu tikt pārgrozīts vai mainīts (proti, lai pateiktu, vai patīk profesija, ir sākotnēji jāsaprot, ka ir arī citas profesijas, ar kurām varētu nodarboties), bet viņi vienkārši ņem un dzīvo. Ilgojas pēc mājām (jo tas taču dabiski!), bet nepārceļas, jo no iesprūdumiem (iesprūduma Anglijā) nav iespējams tikt ārā.
Nevaru saprast, kā šādā stāvoklī var izvēlēties, kas ir svarīgs vai būtisks. Nav jau tā, ka dievs mūs būtu radījis bezspēcīgus citam pret citu. Man liekas nedabiski dzīvot „it’s natural” pasaulē un ļoti garlaicīgi arī.

Šodien Prerika atnesa mājās pašas gleznotu portretu. Es teicu, ka izskatās pēc mūka.Tēvs saka, ka, nē, zivs. Māte saka, ka „Lord Buddha”. Prerika saka- vienkārši persona. Bērnu vienkāršība! Iztēlojos izstādi, kur mākslas doktori staigā apkārt pa zāli un saka: „o, persona! O,jā, vēl viena!” Kāpēc veikt sarežģītus minējumus? Nespējam iedomāties, ka kāds vienkārši gribētu ņemt un uzzīmēt parastu cilvēku, parastu personu, un tad vēl kādam likt minēt, kas tas ir.

Latviski es domāju par vārdiem, domāju par to nozīmi, domāju, kā citi uztver manus vārdus, virknēju tos nebeidzamās rindās tā, lai būtu interesanti, ne tikai tieši vai precīzi. Angliski knapi izsaku savu viedokli. Kompleksi nav pareizais vārds. Skaistums ir īstais. Mana vēlme pēc skaistā, kas mūžīgi klauvē pie sirdsapziņas, atgādinot, ka šobrīd ir neglīti. Laikam domāju, ka mūsu runa ir tā, kas padara mūs pievilcīgus klātesošajiem cilvēkiem. (Kādēļ rakstu „laikam domāju”?) Mēs nevaram pārtikt no klātesošā cilvēka smaržas vai sejas pantiem, formas vai apģērba. Gribas aprunāties, gribas pietuvoties no iekšienes.

Un tomēr mans nehigēniskums noteikti nesakņojas tajā. Te man jāpateicas visiem jums, askētiskajiem cilvēkiem, kas mani pamudinājuši netērēt laiku dušai, nekad nepirkt jaunas drēbes un nemainīt tās, līdz saplūdušas ar manu dabisko aromātu. Bittu un Charu vēsā mierā un pārliecībā ēd ar rokām visu. Viņi nevis pamudina mani arī ēst ar rokām, bet saka „mēs taču esam mājās”, pieņemot, ka tā parasti mielojos arī es. Dažkart viņi pat neatnes nažus un dakšiņas.

Kad es pēdējo reizi ēdu ar rokām griķus vai putru? Galda piederumi ir izlutinātiem eiropiešiem. Rīsi, ņemti ar rokām, garšo citādi. Ēdiens jājūt ne tikai mutē. (Kurš gan netīksminās saulainās dienās caur pirkstiem laižot jūrmalas smiltis? Anoloģija? Pietiekama/ nepietiekama?) Prerika indiešu ēdienu gandrīz neēd. Tad vismaz mēs abas ēdam ar dakšiņām. Nespēju beigt brīnīties, cik maz viņi savām meitām vēlas nodot indiešu kultūru. Pat valodu ne!

Studijas neko nepasaka par nākotni, par to, kāds būs darbs, kāda būs dzīve. Es gribu, lai darbs mani kādreiz arī liktu mierā. Tas te kā au pairam trūkst. Nekādas vientulības. Viņiem te pat nav mežu! Tikai parki. Plaši un pedantiski nopļauti divu hektāru platībā. Caurredzami no visiem stūriem. O, principiālie angļi, kā Jūs cerat uz tuvību, ja visam vajag būt vietā, sakārtotam rindām un kolonnās? Kā, lai šādā sabiedrībā, kur viss ir vienāds (pat tās dažādās mājas ir vienādas!), atrod savējos? Vienmēr esmu bijusi pret pazīšanās zīmēm, krekliņiem ,kas vēsta „eu, tu, pretimnācēj, redz, kur es esmu bijis”, pildspalvām, auduma maisiņiem vai jeb kādām stila izpausmēm, kas pasaka „esmu mākslinieks vai pārpārēm bagāts, vai vienkārši parāk ieinteresēts savā vizuālajā tēlā". Man tas likās nepievilcīgi. Un tagad te, kur nerakstītie likumi ir pārāk daudz, lai tos pārvērtētu un vispār atcerētos ievērot, šķiet, ka vienīgais, kas man liktu patverties no šī mūžīgā diskrētuma būtu kāda pazīšanās zīme, kas pateiktu „man vienalga, ka mauriņš jāpļauj reizi nedēļā”.

Lai gan – man noteikti ir kādas etiķetes, kas funkcionē kā pazīšanās zīmes. Kad es savos adītajos džemperos un netīrajās biksēs (neredzu nepieciešamību te ievērot higiēnu!) staigāju pa Hitchin centru, un skatos uz cilvēkiem manā vecumā nēsājam uzvalkus un formālas kleitas, es gribu iet uz vietējo baznīcu. Nav nekādu iespēju mums vienam otram iestātīt, ka var citādi. Sāku saprast, kādēļ austrumeiropieši turas kopā. Nevaru saprast- kādēļ angļu dzīvesveids man liekas nepievilcīgs. Alerģija pret visu svešo? Līdz šim domāju, ka tas darbojas tikai pret tikko iepazītiem cilvēkiem. Nē, paskat, vēl trakāk! Man pat nav jāpaspiež viņu rokas, jāzina viņu vārds vai mūsu kopējās paziņas, lai justu nepatiku- pietiek ar skatīšanos.

Cerams, ka tikai pirmie iespaidi.