Atbildības principi
Nespēju beigt brīnīties, cik viss te principiāls darba dienās un cik nekonkrēts brīvdienās. Darba dienās no mājas ir jāiziet plkst. 8.28. Vecākiem bērni jāpavada līdz bērni ieiet iekšā pa skolas vārtiņiem, pašā skolā iekšā nedz bērneļi, nedz viņu pavadoņi iet nevar. Tad bērni drūzmējas skolas pagalma sporta laukumā, līdz atnāk skolotājas, ar roku noskandina lielu zvanu. Tā ir pavēle visiem sīčiem veidot kolonnas.
Kolonnas tiek veidotas šādi: skolotājas nostājas vienā rindā, jaunāko klašu audzinātājas stāv vistālāk no skolas ieejas, vecāko – vistuvāk. Tad bērni, klupdami, krizdami, metas pie savas skolotājas. Un pirmais skolnieciņš stāv ar seju pret skolotāju, nākamais stāv aiz viņa, utt., līdz izveidojas pilnīgi nedabiski nevajadzīgas bērnu virtenes. Lai bērnus jau no paša rīta trenētu būt mietpilsoniskus un akurātus, viņiem ir jāstāv kolonnās zēns-meitene-zēns-meitene utt.
Skolotājas saskaita savus cālīšus, un beidzot var sākties uzvaras gājiens uz zinību pusi. Vecākās klases iet pirmās. Kad tā ir aizgājusi, iet nākamā.
Man tikmēr ir jāstāv pie sētas, un jānoskatās, kā uz manas atbildības uzceltais blēņdaris ieiet iekšā skolā. Tikai tad varu iet. Kad jautāju, kādēļ vecāki tā dara, un kādēļ grib, lai arī es tā darītu, atbilde skanēja šādi: „Lai bērni neaizbēgtu!” Pilnīgi nopietni! Pilnīgi! Un es neesmu vienīgā, kura skatās uz virteņu ieripošanu pa skolas durvīm. Tā dara vismaz 40% vecāku un pavadoņu.
Arī bērnus sagaidot no skolas jāstāv ārpus vārtiem. Bērņuki iet ārā pa vārtiem nevar, ja neredz savus pavadoņus. (Tā daļa no viņiem mīņājas un grūstās tieši uz vārtu izejas.) Šis punkts gan tiek ievērots visai reti (ne manā gadījumā. Es vienmēr esmu laikā, jo man no mājas jāiziet 15.12), un tomēr mājās vieni bez pavadoņiem čāpo kādi 5% bērnu. Tie parasti ir vecāko klašu skolēni (11 vai 12 gadi), pārējie bērni parasti aizskrien līdz vecāku mašīnām un ielec drošībā.
Kolonnas tiek veidotas šādi: skolotājas nostājas vienā rindā, jaunāko klašu audzinātājas stāv vistālāk no skolas ieejas, vecāko – vistuvāk. Tad bērni, klupdami, krizdami, metas pie savas skolotājas. Un pirmais skolnieciņš stāv ar seju pret skolotāju, nākamais stāv aiz viņa, utt., līdz izveidojas pilnīgi nedabiski nevajadzīgas bērnu virtenes. Lai bērnus jau no paša rīta trenētu būt mietpilsoniskus un akurātus, viņiem ir jāstāv kolonnās zēns-meitene-zēns-meitene utt.
Skolotājas saskaita savus cālīšus, un beidzot var sākties uzvaras gājiens uz zinību pusi. Vecākās klases iet pirmās. Kad tā ir aizgājusi, iet nākamā.
Man tikmēr ir jāstāv pie sētas, un jānoskatās, kā uz manas atbildības uzceltais blēņdaris ieiet iekšā skolā. Tikai tad varu iet. Kad jautāju, kādēļ vecāki tā dara, un kādēļ grib, lai arī es tā darītu, atbilde skanēja šādi: „Lai bērni neaizbēgtu!” Pilnīgi nopietni! Pilnīgi! Un es neesmu vienīgā, kura skatās uz virteņu ieripošanu pa skolas durvīm. Tā dara vismaz 40% vecāku un pavadoņu.
Arī bērnus sagaidot no skolas jāstāv ārpus vārtiem. Bērņuki iet ārā pa vārtiem nevar, ja neredz savus pavadoņus. (Tā daļa no viņiem mīņājas un grūstās tieši uz vārtu izejas.) Šis punkts gan tiek ievērots visai reti (ne manā gadījumā. Es vienmēr esmu laikā, jo man no mājas jāiziet 15.12), un tomēr mājās vieni bez pavadoņiem čāpo kādi 5% bērnu. Tie parasti ir vecāko klašu skolēni (11 vai 12 gadi), pārējie bērni parasti aizskrien līdz vecāku mašīnām un ielec drošībā.
Varētu nedarīt arī, ja 100% vecāku tā darītu... :)
Visas uztraukšanās, atbildības pārnešanas no vienas muguras uz nākamo, papildu tam - neuzticība savam bērnelim, tie nav iekšējās vai ārējās kārtības noteikumi, kas ir obligāti. Viņi izvēlas dzīvot ļoti akurāti, pārdomāti, kas bieži vien liek pajautāt "kāpēc?".
Un atbildes vienmēr būs saistītas ar drošību un pieradumu+pienākumu(?) gluži tāpat, kā Latvijā tās būtu saistītas ar ērtumu un slinkumu.
Bailes varētu būt motivācija, bet drīzāk formātā "eu..ja jau tomēr ir vecāki [kau vai pāris, kaut vai viens], kas savu bērnu uzrauga līdz maksimumam, tad tam noteikti ir pamats (te noteikti apkārt ir daudz bīstamu vietu un lietu). darīšu arī es tā!" Arī tad, ja nevienu bīstamu vietu un lietu, te nav, bet te ir citu cilvēku piesardzīgās darbības, kas mūs mudina iztēloties, ka ir bīstamas lietas un vietas, kas ir "gandrīz" tas pats (jo attieksme, uzvedība visai daudz ko padara reālu).
Es jau nežēlojos par rīta un pēcpusdienas papildu 10 minūtēm, bet par to, ka bērniem ir bail iet uz jaunu, vēl neapmeklētu parku un viņi nav bijuši tālāk pastaigās par sava ciemata robežām. Un viss ir tik šausmīgi biedējošs, jo vecāki taču nekad neko nav ļāvuši (tātad kaut kam sliktam ir jābūt).
Latvijā šī piesardzība nav tik izplatīta. Un ne jau tādēļ, ka būtu drošāk (visticamāk, ka drošāk nemaz nav), bet tādēļ, ka vecāki nevar un negrib atļauties au pairus un vēlas un atļauj bērniem mācīties arī pašiem.
*Bērnu mūžīgā pieskatīšana, kas traucē nodoties saviem darbiem. Vai gluži otrādi - nodošanās darbiem tik lielā mērā, lai varētu apmaksāt bērnu pieskatītājus, kuriem likt lūkoties uz bērneli 24/7.