Atbildības principi
Nespēju beigt brīnīties, cik viss te principiāls darba dienās un cik nekonkrēts brīvdienās. Darba dienās no mājas ir jāiziet plkst. 8.28. Vecākiem bērni jāpavada līdz bērni ieiet iekšā pa skolas vārtiņiem, pašā skolā iekšā nedz bērneļi, nedz viņu pavadoņi iet nevar. Tad bērni drūzmējas skolas pagalma sporta laukumā, līdz atnāk skolotājas, ar roku noskandina lielu zvanu. Tā ir pavēle visiem sīčiem veidot kolonnas.
Kolonnas tiek veidotas šādi: skolotājas nostājas vienā rindā, jaunāko klašu audzinātājas stāv vistālāk no skolas ieejas, vecāko – vistuvāk. Tad bērni, klupdami, krizdami, metas pie savas skolotājas. Un pirmais skolnieciņš stāv ar seju pret skolotāju, nākamais stāv aiz viņa, utt., līdz izveidojas pilnīgi nedabiski nevajadzīgas bērnu virtenes. Lai bērnus jau no paša rīta trenētu būt mietpilsoniskus un akurātus, viņiem ir jāstāv kolonnās zēns-meitene-zēns-meitene utt.
Skolotājas saskaita savus cālīšus, un beidzot var sākties uzvaras gājiens uz zinību pusi. Vecākās klases iet pirmās. Kad tā ir aizgājusi, iet nākamā.
Man tikmēr ir jāstāv pie sētas, un jānoskatās, kā uz manas atbildības uzceltais blēņdaris ieiet iekšā skolā. Tikai tad varu iet. Kad jautāju, kādēļ vecāki tā dara, un kādēļ grib, lai arī es tā darītu, atbilde skanēja šādi: „Lai bērni neaizbēgtu!” Pilnīgi nopietni! Pilnīgi! Un es neesmu vienīgā, kura skatās uz virteņu ieripošanu pa skolas durvīm. Tā dara vismaz 40% vecāku un pavadoņu.
Arī bērnus sagaidot no skolas jāstāv ārpus vārtiem. Bērņuki iet ārā pa vārtiem nevar, ja neredz savus pavadoņus. (Tā daļa no viņiem mīņājas un grūstās tieši uz vārtu izejas.) Šis punkts gan tiek ievērots visai reti (ne manā gadījumā. Es vienmēr esmu laikā, jo man no mājas jāiziet 15.12), un tomēr mājās vieni bez pavadoņiem čāpo kādi 5% bērnu. Tie parasti ir vecāko klašu skolēni (11 vai 12 gadi), pārējie bērni parasti aizskrien līdz vecāku mašīnām un ielec drošībā.
Kolonnas tiek veidotas šādi: skolotājas nostājas vienā rindā, jaunāko klašu audzinātājas stāv vistālāk no skolas ieejas, vecāko – vistuvāk. Tad bērni, klupdami, krizdami, metas pie savas skolotājas. Un pirmais skolnieciņš stāv ar seju pret skolotāju, nākamais stāv aiz viņa, utt., līdz izveidojas pilnīgi nedabiski nevajadzīgas bērnu virtenes. Lai bērnus jau no paša rīta trenētu būt mietpilsoniskus un akurātus, viņiem ir jāstāv kolonnās zēns-meitene-zēns-meitene utt.
Skolotājas saskaita savus cālīšus, un beidzot var sākties uzvaras gājiens uz zinību pusi. Vecākās klases iet pirmās. Kad tā ir aizgājusi, iet nākamā.
Man tikmēr ir jāstāv pie sētas, un jānoskatās, kā uz manas atbildības uzceltais blēņdaris ieiet iekšā skolā. Tikai tad varu iet. Kad jautāju, kādēļ vecāki tā dara, un kādēļ grib, lai arī es tā darītu, atbilde skanēja šādi: „Lai bērni neaizbēgtu!” Pilnīgi nopietni! Pilnīgi! Un es neesmu vienīgā, kura skatās uz virteņu ieripošanu pa skolas durvīm. Tā dara vismaz 40% vecāku un pavadoņu.
Arī bērnus sagaidot no skolas jāstāv ārpus vārtiem. Bērņuki iet ārā pa vārtiem nevar, ja neredz savus pavadoņus. (Tā daļa no viņiem mīņājas un grūstās tieši uz vārtu izejas.) Šis punkts gan tiek ievērots visai reti (ne manā gadījumā. Es vienmēr esmu laikā, jo man no mājas jāiziet 15.12), un tomēr mājās vieni bez pavadoņiem čāpo kādi 5% bērnu. Tie parasti ir vecāko klašu skolēni (11 vai 12 gadi), pārējie bērni parasti aizskrien līdz vecāku mašīnām un ielec drošībā.