Reiz Bittu vecāki atbrauca te uz šo pašu māju Hičinā un teica, ka paliks te dzīvot pusgadu. Pēc divām nedēļām viņi jau bija atpakaļ Indijā. Tagad viņi tikai sakot: „Ko jūs tur muļķojaties? Brauciet atpakaļ! Mēs vismaz uz Angliju tiešām atkal nebrauksim!” Es tā arī nesapratu, kāpēc tad uz šejieni braukt nevajadzētu. Kauns pārjautāt. Tā it kā tam vajadzētu būt pašsaprotami.
Charu vispār visu uztver kā pašsaprotamu. Viņas iecienītākā frāze ir „it’s natural!”. Bittu – „don’t worry about that”, bet Prerikas – „I don’t mind”. Fatālisms vai vienkārša neieinteresētība? Man liekas, tās tādas reliģijas paliekas ikdienas dzīvē.
Vecāki visai bieži pat nepūlas atbildēt uz maniem jautājumiem. Filosofijas studijas mani mācīt mācīja, ka tikai skaidra atbilde ir atbilde, bet te... . Abi doktori (un viens pat dubults!) pat necenšas ienest nekādu gudru spriedelēšanu mājās. Viss notiek tā, kā tam jānotiek (lēnām un nepareizi? ). Ja saku, ka nespēju pierast pie mašīnu braukšanas pa ceļa kreiso malu, man saka „it’s natural”, „don’t worry about that”. Ja Prerikai uzdodu jautājumu, ko viņa vēlas pusdienās, viņa atbild: „I don’t mind”.
Kad Charu jautāju, vai viņai patīk pediatres darbs, viņa teica, ka esot pie tā pieradusi. Sākotnēji domāju, ka tā ir tāda apslēpta atbilde „nē, nepatīk”. Bet tagad šķiet, ka tas ir tiešs veids, kā viņa dzīvo- nav nepieciešams neko pārgrozīt vai manīt, vai domāt par to, kā kaut kas varētu tikt pārgrozīts vai mainīts (proti, lai pateiktu, vai patīk profesija, ir sākotnēji jāsaprot, ka ir arī citas profesijas, ar kurām varētu nodarboties), bet viņi vienkārši ņem un dzīvo. Ilgojas pēc mājām (jo tas taču dabiski!), bet nepārceļas, jo no iesprūdumiem (iesprūduma Anglijā) nav iespējams tikt ārā.
Nevaru saprast, kā šādā stāvoklī var izvēlēties, kas ir svarīgs vai būtisks. Nav jau tā, ka dievs mūs būtu radījis bezspēcīgus citam pret citu. Man liekas nedabiski dzīvot „it’s natural” pasaulē un ļoti garlaicīgi arī.
Charu vispār visu uztver kā pašsaprotamu. Viņas iecienītākā frāze ir „it’s natural!”. Bittu – „don’t worry about that”, bet Prerikas – „I don’t mind”. Fatālisms vai vienkārša neieinteresētība? Man liekas, tās tādas reliģijas paliekas ikdienas dzīvē.
Vecāki visai bieži pat nepūlas atbildēt uz maniem jautājumiem. Filosofijas studijas mani mācīt mācīja, ka tikai skaidra atbilde ir atbilde, bet te... . Abi doktori (un viens pat dubults!) pat necenšas ienest nekādu gudru spriedelēšanu mājās. Viss notiek tā, kā tam jānotiek (lēnām un nepareizi? ). Ja saku, ka nespēju pierast pie mašīnu braukšanas pa ceļa kreiso malu, man saka „it’s natural”, „don’t worry about that”. Ja Prerikai uzdodu jautājumu, ko viņa vēlas pusdienās, viņa atbild: „I don’t mind”.
Kad Charu jautāju, vai viņai patīk pediatres darbs, viņa teica, ka esot pie tā pieradusi. Sākotnēji domāju, ka tā ir tāda apslēpta atbilde „nē, nepatīk”. Bet tagad šķiet, ka tas ir tiešs veids, kā viņa dzīvo- nav nepieciešams neko pārgrozīt vai manīt, vai domāt par to, kā kaut kas varētu tikt pārgrozīts vai mainīts (proti, lai pateiktu, vai patīk profesija, ir sākotnēji jāsaprot, ka ir arī citas profesijas, ar kurām varētu nodarboties), bet viņi vienkārši ņem un dzīvo. Ilgojas pēc mājām (jo tas taču dabiski!), bet nepārceļas, jo no iesprūdumiem (iesprūduma Anglijā) nav iespējams tikt ārā.
Nevaru saprast, kā šādā stāvoklī var izvēlēties, kas ir svarīgs vai būtisks. Nav jau tā, ka dievs mūs būtu radījis bezspēcīgus citam pret citu. Man liekas nedabiski dzīvot „it’s natural” pasaulē un ļoti garlaicīgi arī.
Comments