Latviski es domāju par vārdiem, domāju par to nozīmi, domāju, kā citi uztver manus vārdus, virknēju tos nebeidzamās rindās tā, lai būtu interesanti, ne tikai tieši vai precīzi. Angliski knapi izsaku savu viedokli. Kompleksi nav pareizais vārds. Skaistums ir īstais. Mana vēlme pēc skaistā, kas mūžīgi klauvē pie sirdsapziņas, atgādinot, ka šobrīd ir neglīti. Laikam domāju, ka mūsu runa ir tā, kas padara mūs pievilcīgus klātesošajiem cilvēkiem. (Kādēļ rakstu „laikam domāju”?) Mēs nevaram pārtikt no klātesošā cilvēka smaržas vai sejas pantiem, formas vai apģērba. Gribas aprunāties, gribas pietuvoties no iekšienes.
Un tomēr mans nehigēniskums noteikti nesakņojas tajā. Te man jāpateicas visiem jums, askētiskajiem cilvēkiem, kas mani pamudinājuši netērēt laiku dušai, nekad nepirkt jaunas drēbes un nemainīt tās, līdz saplūdušas ar manu dabisko aromātu. Bittu un Charu vēsā mierā un pārliecībā ēd ar rokām visu. Viņi nevis pamudina mani arī ēst ar rokām, bet saka „mēs taču esam mājās”, pieņemot, ka tā parasti mielojos arī es. Dažkart viņi pat neatnes nažus un dakšiņas.
Kad es pēdējo reizi ēdu ar rokām griķus vai putru? Galda piederumi ir izlutinātiem eiropiešiem. Rīsi, ņemti ar rokām, garšo citādi. Ēdiens jājūt ne tikai mutē. (Kurš gan netīksminās saulainās dienās caur pirkstiem laižot jūrmalas smiltis? Anoloģija? Pietiekama/ nepietiekama?) Prerika indiešu ēdienu gandrīz neēd. Tad vismaz mēs abas ēdam ar dakšiņām. Nespēju beigt brīnīties, cik maz viņi savām meitām vēlas nodot indiešu kultūru. Pat valodu ne!
Un tomēr mans nehigēniskums noteikti nesakņojas tajā. Te man jāpateicas visiem jums, askētiskajiem cilvēkiem, kas mani pamudinājuši netērēt laiku dušai, nekad nepirkt jaunas drēbes un nemainīt tās, līdz saplūdušas ar manu dabisko aromātu. Bittu un Charu vēsā mierā un pārliecībā ēd ar rokām visu. Viņi nevis pamudina mani arī ēst ar rokām, bet saka „mēs taču esam mājās”, pieņemot, ka tā parasti mielojos arī es. Dažkart viņi pat neatnes nažus un dakšiņas.
Kad es pēdējo reizi ēdu ar rokām griķus vai putru? Galda piederumi ir izlutinātiem eiropiešiem. Rīsi, ņemti ar rokām, garšo citādi. Ēdiens jājūt ne tikai mutē. (Kurš gan netīksminās saulainās dienās caur pirkstiem laižot jūrmalas smiltis? Anoloģija? Pietiekama/ nepietiekama?) Prerika indiešu ēdienu gandrīz neēd. Tad vismaz mēs abas ēdam ar dakšiņām. Nespēju beigt brīnīties, cik maz viņi savām meitām vēlas nodot indiešu kultūru. Pat valodu ne!
Comments