011235813

Studijas neko nepasaka par nākotni, par to, kāds būs darbs, kāda būs dzīve. Es gribu, lai darbs mani kādreiz arī liktu mierā. Tas te kā au pairam trūkst. Nekādas vientulības. Viņiem te pat nav mežu! Tikai parki. Plaši un pedantiski nopļauti divu hektāru platībā. Caurredzami no visiem stūriem. O, principiālie angļi, kā Jūs cerat uz tuvību, ja visam vajag būt vietā, sakārtotam rindām un kolonnās? Kā, lai šādā sabiedrībā, kur viss ir vienāds (pat tās dažādās mājas ir vienādas!), atrod savējos? Vienmēr esmu bijusi pret pazīšanās zīmēm, krekliņiem ,kas vēsta „eu, tu, pretimnācēj, redz, kur es esmu bijis”, pildspalvām, auduma maisiņiem vai jeb kādām stila izpausmēm, kas pasaka „esmu mākslinieks vai pārpārēm bagāts, vai vienkārši parāk ieinteresēts savā vizuālajā tēlā". Man tas likās nepievilcīgi. Un tagad te, kur nerakstītie likumi ir pārāk daudz, lai tos pārvērtētu un vispār atcerētos ievērot, šķiet, ka vienīgais, kas man liktu patverties no šī mūžīgā diskrētuma būtu kāda pazīšanās zīme, kas pateiktu „man vienalga, ka mauriņš jāpļauj reizi nedēļā”.

Lai gan – man noteikti ir kādas etiķetes, kas funkcionē kā pazīšanās zīmes. Kad es savos adītajos džemperos un netīrajās biksēs (neredzu nepieciešamību te ievērot higiēnu!) staigāju pa Hitchin centru, un skatos uz cilvēkiem manā vecumā nēsājam uzvalkus un formālas kleitas, es gribu iet uz vietējo baznīcu. Nav nekādu iespēju mums vienam otram iestātīt, ka var citādi. Sāku saprast, kādēļ austrumeiropieši turas kopā. Nevaru saprast- kādēļ angļu dzīvesveids man liekas nepievilcīgs. Alerģija pret visu svešo? Līdz šim domāju, ka tas darbojas tikai pret tikko iepazītiem cilvēkiem. Nē, paskat, vēl trakāk! Man pat nav jāpaspiež viņu rokas, jāzina viņu vārds vai mūsu kopējās paziņas, lai justu nepatiku- pietiek ar skatīšanos.

Cerams, ka tikai pirmie iespaidi.