| Bio: | 1. Lecot no vanšu tilta ūdenī, bija tāda sajūta... Sajūta, par kuru domu es atradu pārdesmitsekundes vēlāk, kad biju izpeldējis (laikam) krastā.. Tā sajūta, bija varētu teikt ilga, un tad pārrāvums.. Visa, nu vismaz daļa dzīves gar acīm, bet ne ātri.. Tas notika brīdi pirms saskāros ar ūdeni, aptuveni metrs no ūdens.. Kaut kas vienkārši izgaisa.. Domāju, ka tā varētu būt dzīve, kuru pirms tā brīža dzīvoju.. Tas viss visvienkāršākā veidā pazuda - nu dzīve pazuda, apstājās - jeb sauc kā gribi.. Un tad vēl laiks, ļoti īss brīdis, kad atrados ūdenī - brīdis, kad apzinājos, ka esmu dzīvs (vis kaut kas var gadīties).. Galvenais.. Tas, ka, ja skatās no sabiedriskā viedokļa tad tās ir atsevišķa indivīda domas, bet bija savādāk, mēs lecām trijatā, vasarā.. Kad es izkāpu krasta, bija doma par šo sajūtu, pūlējos viņu prātā izanalizēt, nekas neizdevās, vienkārši apzinājos, ka man pagaisa viss jeb \"visa dzīve gar acīm\".. Pirms paspēju to pateikt draugiem, viens no viņiem - Svece, to pateica pirms manis, pirms es biju atvēris muti, tieši un skaidri: \"Likās, ka visa dzīve gar acīm!\" un smaids mums visiem bija sejā, jauks un pārliecinošs.. Tātad no sabiedriskā viedokļa šis nebūs tikai indivīda subjektīvs viedoklis (lai gan tāpat svarīgs), bet gan vismaz divu cilvēku, kas jau ir biski vairāk ticības, tam, kas tur un tad bija.. 2. man bija taisniba.. tas ko biju aprakstijis bija dala no satori, tapec varetu teikt 1/4 satori. - prats, bailu iespaida atsledzas un nodeva situaciju apzinas riciba, kas visa tas un visuma butiba iesledzas tagadne. |
