un vēl mums bija saruna ar vecmāmiņu - kamēr sēdējām pie mājas uz soliņa.
viņa ir veca, vairs tik labi nedzird, tomēr uztraucās par mums visiem.
neizstāstīju viņai par A., tikai dzirdēju frāzi, ka cilvēks manā vecumā vairs nevar būt viens - ar domu, ka kaimiņu džekam, kurš nositās ar moci, noteikti bijusi meitene.
pie Aivja biju kapos. iededzu sveci un slūžas atnāca vaļā - skatījos uz ziediem, svecēm, kuras vairs nedega, vainagu lentām un sirds salūza. raudāju, kā bērns. tik ļoti sāpēja apziņa, ka tur guļ viņš un viņš nekad dzīvē nepiepildīs to, ko piepildīt varam mēs. tas ir liktenis, nekā citādāk to nosaukt nevar.