Lūk, atvaļinājums. Vēl viens rīts, kad esmu augšā ātrāk par vistām.

Vakar bija lieliska pēcpusdiena - tik mulsinoša un smieklīga - un neaizmirstama ir sajūta, sēžot mašīnā pie manas mājas, skatoties uz izplaukušajiem kastaņiem laternu gaismā, kad sirsniņa trīc un tik ļoti gribas, lai viņš noskūpsta...

Braukšanas eksāmenu pie manis viņš laikam nokārtoja - nelidoja, mazliet piesietos pie pēdējā brīdī šķērsotiem krustojumiem - jo pati tā nekad nedaru. Braucām uz J., uz dragreisu, kas notika tādā mistiskā vecā trasē, bet gods kam gods - bija interesanti. Nu tā, ka emociju arī uzsit, pat ja nevienu no braucējiem nepazīsti. Un tad starp mums tādi mulsinoši mirkļi un man pat vairs nešķiet, ka tas tāpēc, ka es varētu būt nogribējusies (pēc mīļuma, pēc tā!), bet tāpēc, ka nu jau pietiekami labi viņu pazīstu un saprotu, kas viņš par cilvēku vispār.
Un man patīk tas, ko esmu sapratusi - tas rada drošības sajūtu un no otras puses nāk smiekli, jo divi tādi kautrīgi varēs ļoti ilgi staigāt viens otram apkārt, līdz kamēr uzdrošināsies kaut ko vairāk :)
Bet nu jā, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi ar vīriešiem, es laikam visvairāk novērtēju tieši to - ka viņš nemetas virsū un uzreiz nevelk uz gultu - kas, jā, šobrīd ir diezgan svarīgs arguments. Ja ņem vērā vēl arī visu citu - ka viņš aizved mani uz dragreisu, kas pašam ļoti interesē un tad uztraucas, vai man nav auksti - ar domu, ka var iet arī tūlīt prom, ja nu man būtu auksti. Un no otras puses arī apzinos, ka šāds mulsums par ikdienišķām lietām ir pārejošs.
Katrā ziņā jutos labi visu laiku, līdz pat brīdim, kad 11 ielīdu gultā un uzrakstīju viņam - saņemot viņa atbildi jutos lieliski un gandrīz uzreiz arī atslēdzos.