Garastāvoklis:

lethargic

Ķņaukt!

         Kanālmalā sēdēja žūpa un ar salmiņu strēba dzeltenas dzidras no aizliegtas divarpuslitrenes, un radīja straujas straumes kanālā ūdenī, apskalojot tajā iemērktās kājas. Viņam garām gāja jauna meitene bezrūpīgā gaitā. Viņš viņai jautāja, vai gailenes negribot. Un tā viņi devās lasīt gailenes pa pilsētas tālākā nostūra ūķīgākajiem ūķiem, kur ķiploka grauzdiņu indīgā smaka izgrauzdēja žurkas no sienu spraugām.
         Upes krastā draiskojās suns, kas, iekodies sev astē, rotēja ap savu asi. Dzērājs un meitene lūkojās zvaigznēs, ko ar zobu bakstāmajiem izdurstīja melnā maisā un pavērsa pret debesīm. Viņi izmirka, nosala un iereiba. Pat rotējošais suns, kas šos dzērājus aplēja ar dzeltenu strūklu, viņus neskumdināja rāpojumā mājup - zem tilta. Zem tilta, kur mājoja baskāju podnieks, kas no māla veidoja termosus un ausu aizbāžņus. Viņš lepojās ar savu arodu, lai gan ziemā viņam traki sala kājas. Meitene iepūta viņam ausī un pretī saņēma pļauku. Bet viņai patika. Viņa sagrāba podnieku aiz ciskas un turpināja ausī bērt neķītrības. Sagrābusi māla ausu aizbāžņus, viņa norādīja uz visām tām aizbāžamajām vietām, kas nemaz nav saistītas ar dzirdi. Abi divi aizjāja prom - pretī zibeņojošai padebesij - uz pirmskara auto jumta, ko vilka trīs niknas mežacūkas, kas ieautas leopardādas legingos.


         Meitene sūtīja vēstules dzērājam, taču dzērājs skuma un lūkojās, kā viņa asaras izčaukst uz uzkarsētās plīts virsmas, uz kuras viņš rokām audzēja čūlas. Patilte palika drūma un skarba. It sevišķi naktīs, kurās krūmi par tālu, pūslis par pilnu un lauskis par nežēlīgu. Dzērājs atmeta sīvā trenkšanu un atdevās jaunai atkarība - šautriņu mešanai, kas izgatavoti no uzasinātu siļķu asakām, kas zibenīgā ātrumā triecās patiltes betonā. Šautriņotāju apbrīnoja ikviens garāmkrustsoļotājs. Atskatījās arī tie, kas tilta apakšu šķērsoja galopā. Uz brīdi bijušais alkoholiķis sajutās laimīgs.
         Bet tad atnāca vazaņķe Gerda un caurdūra visus viņa konservus. Nolēja visas malas ar pienu un no maisa izbēra degošu klaburčūsku armiju. Viņa taurēja ausu graujošus meldiņus un uz patiltes balstiem zīmēja asimetriskas vagīnas. Izmīdījusi visas uzasinātās siļķes, viņa ievēma sniegā un, skaļi krācot, atlūza pie šautriņotāja plītiņas. Kaķu bari drīz nāca uzlūkot apdegušās klaburčūskas, kas dzesēja čūlas sniega aliņās zem vēmekļiem. Nāca arī citi bezpajumtnieki un diennakts garumā taisīja vulgāras rīmes.


         Šautriņotājs neizgulējās līdz pavasarim, kad, sniegam atkūstot, viņš saņēma dūšu, vicināja uzkarsētas krāsns durtiņas un padzina ikvienu miera traucētāju. Gerdu viņš iezieķēja ar žurku taukiem un sodrējiem, pirms ielidināja to izkusušā sniega straumju pilnā kolektorā, kas traucās kilometrus divdesmit uz upi Kūses ciemā, kur iebraucējus vietējie allaž nozilumoja ar sakaltušām baltmaizēm. Ar virvēm, saiņiem un žurku astēm viņš sasēja pārējos bezpajumtniekus, tos aizripināja uz laku un krāsu rūpnīcu un pietina pie galvenās ražošanas tvaiku novadcaurules, kur tiem mūžam būs reibt.
         Stāsta varonis izspēra deputāta durvis un paziņoja, ka turpat nakšņos. Viņš saritinājās stūrītī pie naudas ruļļiem un saldi čučēja vēl vairākas nedēļas.