Diāna. Pirmā daļa

1.Sagūstīšana

Sāpes Diānas plecos un rokās kļuva tik skaudras, ka viņa gandrīz aizmirsa par šausmām, ko izjuta. Pavisam nesen, pirms pāris stundām, viņa iegāja savas mātes mājās lai paņemtu bērnus pa ceļam no darba uz mājām. Pie pašām durvīm viņu pēkšņi notrieca zemē, viņa saņēma spēcīgu sitienu pa nierēm un saules pinumu, Diānas mutē kāds vīrietis iegrūda gumijas bumbu ar tai piestiprinātām siksnām, kamēr otrs saslēdza viņas rokas roku dzelžos un uzlika uz kājām važas. Viņas elkoņus sasēja kopā, novilka no tiem virvi uz potītēm un sasēja tās kopā. Diāna pat nepaguva atjēgties, kad bija kļuvusi par bezpalīdzīgu gūstekni.

Drīz pēc sagūstīšanas viņa noskatījās, kā no mājas aizved viņas māti un trīs dēlus, sasietus, ar aizsaitētām acīm un aizbāztām mutēm. Diāna gulēja uz grīdas. Viņas sagūstītāji, aizvien klusēdami, vēroja viņu. Diāna savos 36 gados bija saglabājusi skaistu un slaidu ķermeni. Viņas krūtis bija nelielas, bet uz viņas slaidā auguma izskatījās pilnīgākas. Dibens bija mazs, varbūt nedaudz plakans. Diānas kājas bija glītas un slaidas, paceļot viņas svārkus sagūstītāji pārliecinājās, ka arī zem svārkiem tās ir skaistas. Zilpelēko acu skatiems zem īsajiem blondajiem matiem parasti bija mierīgs un rāms, bet šodien tās bija pārbiedētas.

Izpētījuši un aptaustījuši Diānu, abi vīrieši apsēdās un klusi gaidīja kaut ko, ignorēdami slāpētās elsas, kas izlauzās gar bezpalīdzīgās sievietes mutē iebāzto bumbu. Diānas kājas sāpēja arvien stiprāk, viņas pret roku dzelžiem nobrāztās roku locītavas arī sāpētu, ja viņa kaut ko justu tālāk par cieši sasietajiem elkoņiem. Laikam ejot, viņas bailes aizvien pieauga. Kur viņi aizveda zēnus? Kāpēc viņi tos paņēma? Ko viņi grasās darīt? Kāpēc viņi gaida? Viņas vīrs Toms ap šo laiku jau būs mājās, kāpēc viņš nezvana? Vai viņš arī ir sagūstīts? Vai nav noticis vēl kas ļaunāks?

Istabas klusumā apdullinoši skaļi iezvanījās telefons. Viens no vīriešiem piecēlās un pielika klausuli pie auss. Pēc dažām sekundēm, tā arī neko nepateicis, viņš nometa klausuli uz grīdas un teica: "Viņi ir klāt. Ejam". Otrs vīrietis izgāja laukā, kamēr tas, kurš bija pacēlis klausuli, atsēja virvi, kas savienoja Diānas elkoņus ar potītēm. Šo virvi viņš apsēja sievietei ap kaklu. Melnās augstpapēžu kurpes bija nokritušas no viņas kājām, vīrietis tās uzvilka atpakaļ, satvēra Diānas sāpošās rokas un uzrāva viņu kājās. Viņa sagrīļojās un vīrietis parāva ap kaklu apsieto virvi virs viņas galvas, neļaudams viņai ne nokrist, ne arī ieelpot. Kad Diāna atguva līdzsvaru, vīrietis atslābināja virvi un viņa, gandrīz noslāpusi, rāva iekšā gaisu caur degunu. "Ejam aiz mājas", vīrietis pavēlēja. Diānas kāju važas bija savienotas ar īsu ķēdi un viņa varēja paspert tikai sīkus neveiklus soļus un tikko spēja nokāpt pa pakāpieniem mājas aizmugurē. No blakus mājām aizmugures pagalmu slēpa koki un augsts žogs, un neviens neredzēja, kā Diāna grīļojas uz zilas automašīnas pusi, kā viņu tajā iegrūž un kā mašīna aizbrauc prom.

Brauciens bija garš. Diāna sēdēja klēpī vienam no sagūstītājiem. Viņa juta kā piebriest vīrieša loceklis, kad viņš reizēm paspaidīja viņas krūtis un gurnus. Sieviete mēģināja protestēt, bet par atbildi virve ap viņas kaklu tika savilkta ciešāk, līdz viņa cieta klusu. Logi bija aptumšoti, tomēr viņa varēja redzēt, kur mašīna brauc.

Beidzot viņi nogriezās uz sānceļa, pie kura stāvēja liels uzraksts "Privātīpašums! Iebraukt aizliegts!". Ceļš veda caur bieziem kokiem uz klajumu, kurš nebija saskatāms no galvenā ceļa. Apmēram simts metrus tālāk atradās augsts stiepļu žogs, ceļš veda uz dzelzs vārtiem tajā. Aiz pirmajiem vārtiem atradās otri vārti, ceļu starp tiem pilnībā ieskāva stiepļu žogs. Mašīna apstājās pirmo vārtu priekšā, pēc brīža tie atvērās. Mašīna iebrauca ceļa posmā starp diviem vārtiem un nogaidīja, kamēr ārējie vārti aizveras un iekšējie atveras. Šai brīdī Diānai galvā uzmauca melnu ādas maisu bez acu caurumiem un savilka to viņai ap kaklu; tikai pēc tam mašīna devās tālāk. Drīz tā atkal apstājās, Diānu izgrūda no mašīnas un aiz kakla virves vilka uz priekšu. No aizmugures kāds ar spieķi grūda viņai mugurā un reizēm uzsita pa dibenu, kas nemaz nepalīdzēja viņai noturēt līdzsvaru, lai kā viņa centās ar savažotajām kājām tipināt pietiekami ātri, lai apmierinātu savus pavadoņus. Viņa juta, kā iziet cauri vairākām durvīm, kāpj lejup pa vairākām kāpnēm, līdz beidzot bija ieradusies savā cietumā.

2 Cietums

Diāna bija tā pārbijusies, ka pat neievēroja, cik nogurusi viņa ir. Bija gandrīz četri naktī, deviņas stundas kopš viņas nolaupīšanas un sešas stundas, kamēr viņa atradās šajā būrī. Būris bija augsts un šaurs, tajā tikko pietika vietas, kur viņai nostāties. Būra iekšpusē režģi bija noklāti ar īsiem asiem dzelkšņiem, tā ka Diāna nevarēja uz tiem atspiesties, un visu šo laiku bija nostāvējusi ar visu svaru uz kājām. Cilpa ap viņas kaklu bija piesieta pie būra griestiem tik augstu, ka viņa neuzdrošinājās novilkt savas augstpapēžu kurpes. Gūsteknes elkoņi bija atsieti, asinis atgiezušās rokās un viņa juta sāpes nobrāztajās plaukstu locītavās. Rokas un kājas viņai arvien bija saslēgtas, bet ādas maiss no galvas bija noņemts un mute bija brīva. Kad viņu ieslodzīja šai būrī un izņēma bumbu no mutes, viņa lūdzās, lai viņai paskaidro, kas notiek, un kas noticis ar viņas mīļajiem, bet vīrieši viņu ignorēja, ieslēdza būrī un aizgāja, it kā aizmirsuši par viņas eksistenci.

Būrī viņa varēja pagriezties un vērot apkārtni - tā izskatījās kā murgs no kura Diāna nespēja pamosties. Būris atradās lielas istabas centrā un viņa varēja skaidri redzēt neskaitāmus moku rīkus, spīdzināšanas un izvarošanas instrumentus un iekārtas, kuru funkcijas Diāna nespēja un arī negribēja iedomāties. Visi metāla un ādas priekšmeti istabā bija tīri un mirdzoši, bet koka galdus un krustus, kā arī akmens grīdu un sienas klāja asiņu traipi. Asinis bija arī uz virvēm, kas karājās āķos pie sienām un griestiem.

Nevajadzēja pat asiņu traipus, lai saprastu, kas parasti notiek šajā telpā. Sākumā Diāna to nebija ievērojusi, bet pēc brīža viņa pamanīja to, kas laikam bija pats briesmīgākais skats jau tā šausmīgajā zālē.

Tas, kas kādreiz bija sieviete, gulēja uz muguras kaktā uz zema sola, viņas rokas saslēgtas aiz muguras tā, ka viņas plaukstas bija iespiestas viņas nierēs. Zem kakla viss viņas ķermenis bija klāts ar nobrāzumiem un zilumiem, apdegumu pēdām un grieztām brūcēm. Seja bija neskarta, bet viņas acis spiedās ārā no pieres, mēle bija izkārusies un seja bija tumši violeta. Ap solu bija apsietas ādas sloksnes, tās bija dziļi iegriezušās viņas kaklā.

Asas metāliskas skaņas brīdināja par durvju atvēršanu. Telpā bija vairākas durvis, bet Diānai bija aizdomas, ka tikai tās, pa kurām viņa bija ienākusi, ved laukā. Šīs durvis bija dubultas. Sienā atradās biezas izturīgas metāla durvis, aiz tām daži metri režģu tuneļa, tam galā citas durvis, kas veda pašā zālē. Tunelī stāvēja trīs vīrieši un sieviete. Divi vīrieši bija lieli un muskuļoti, līdzīgi viņas nolaupītājiem. Sieviete bija vidēja auguma, bet izskatījās garāka augstpapēžu zābakos. Viņa izskatījās ap trīsdesmit gadus veca, gariem sarkaniem matiem, kas sniedzās līdz pusmugurai un atlētisku augumu, ko izcēla cieši pieguļošais ādas tērps. Trešais vīrietis bija neliela auguma, tievs pusmūža gados. Ārdurvīm aizcērtoties, viņš nospieda vairākas pogas uz tālvadības pults un iekšdurvis atvērās; visi ienāca telpā un iekšdurvis atkal aizvērās. Grupa tuvojās Diānai, ar vecāko vīru priekšgalā, viņam sekoja sieviete ar masīvajiem vīriešiem aizmugurē.

"Kur ir mani bērni?" Diāna viņiem uzsauca, kad grupa bija pietuvojusies būrim. Vecākais vīrietis klusi uzmeta skatienu sievietei, kura no īpašas kabatas savu ādas bikšu starā izvilka kādu caurulei līdzīgu priekšmetu un piespieda to Diānai pie sāniem. Rudmate ieskatījās Diānas acīs, klusi teica: "Nekad nerunā, ja tev nav pavēlēts vai arī nav jāatbild uz tiešu jautājumu" un nospieda pogu uz priekšmeta.

"ĀĀĀĀ!!", iekliedzās Diāna, kad strāvas trieciens atsvieda viņu pret būra režģiem. Viņai mugurā vēl bija darba kostīms, asie dzelkšņi saplēsa žaketi, bet nesavainoja ādu. Kamēr Diāna elsodama un drebēdama atguvās, sieviete pasmaidīja un teica: "Tas bija noregulēts uz zemu līmeni, dārgā"

"Es ceru, Diāna, ka tāda uzvedība neatkārtosies. Mēs stingri ievērojam protokolu un tā pārkāpējus stingri sodām. Vergs nevar izmantot nezināšanu kā attaisnojumu. Attaisnojumi vispār netiek pieņemti. Tomēr es jums paskaidrošu dažus noteikumus; tikai dažus, lai atstātu vietu negaidītiem pārsteigumiem. Es to daru nevis tādēļ, lai pasargātu jūs no sāpēm, bet gan lai jūs pārāk stipri nesakropļotu, pirms esam izstrādājuši jums piemērotu programmu.

Jums nav jāzina, kas mēs esam, izņemot to, ka es esmu Pavēlnieks, vairākas sievietes, kuras var viegli atpazīt pēc viņu apģērba, ir Pavēlnieces, kamēr visus citus uzrunā kā "kungs", "kundze" vai "vergs" un "verdzene". Nekādi citi vārdi šeit netiek lietoti un, kad būšu beidzis runāt, jūs nekad vairs neizdzirdēsiet savējo. Jūs nedrīkstat runāt, ja jums nav pavēlēts runāt, vai arī nav uzdots tiešs jautājums, kam nevar atbildēt ar galvas kustību. Noteikumi tiek nedaudz atviegloti spīdzināšanu reizēs. Parastie noteikumi (kurus gan var izmainīt katrā atsevišķā gadījumā) ir tādi, ka zemākā sāpju līmenī ir atļautas neartikulētas skaņas un ārkārtējās sāpēs - saistīta runa. To, cik stipras sāpes jūs ciešat, nosaka jūsu spīdzinātājs. Visi lēmumi un pavēles šeit ir galēji un nekas, ieskaitot pavēles izpildes neiespējamību, netiek pieņemts kā attaisnojums. Jebkura pavēles neizpildīšana tiek bargi sodīta. Neceriet uz taisnīgumu vai godīgumu, te tādu nav, un aizmirstiet par līdzjūtību, uz vergiem tā neattiecas. Jūs šeit atrodaties, lai sagādātu baudu man un maniem viesiem; kad mēs jūs neizmantojam, jūs esat pieejama maniem darbiniekiem. Jūsu izmantošanas paņēmieni var atšķirties, bet tie parasti sevī ietvers sāpes un pazemojumu, daudz stiprākus, nekā varat šobrīd iedomāties. Jūsu bauda nevienu neinteresē..nē, tā gluži nav. Reizēm jums būs jātēlo orgasms, bet, ja mēs kaut reizi pamanīsim, ka jūs gūstat baudu, mēs to tūdaļ pārtrauksim. Ja izdzīvosiet apmācības posmā un mēs nolemsim jūs paturēt, jūsu klitors tiks izoperēts lai samazinātu iespēju, ka jebkad gūsiet seksuālu baudu.

Pamatnoteikums ir tāds, ka jūs nekavējoties un pilnīgi pakļausieties jebkurai pavēlei, vienalga kādai. Jūs varbūt nesapratīsiet, kādēļ jums jāpilda pavēles, kas sagādās jums neiedomājamas sāpes. Ir divi iemesli: pirmkārt, tādēļ, ka ar laiku jums jāiemācās izpildīt visu, ko mēs vēlamies un sākotnējai programmai mēs pievienosim sodus par vilcināšanos, atteikšanos vai pretošanos; otrkārt, vienalga, cik briesmīgas jums šķitīs dažas lietas, viemēr var būt vēl sliktāk. Mēs speciāli centīsimies jūs mulsināt, lai jums nebūtu nekādas iespējas paredzēt, kā ar jums apiesies, tādējādi atņemot jums jebkādu kontroli pār savu dzīvi. Tomēr viena lieta būs absolūta un nemainīga - pakļauties vienmēr ir labāk nekā pretoties.

Šai vietā jūs mirsiet. Kad tas notiks, jūsu līķi izvaros un tad iznīcinās, tā ka neviens ārpus mūsu kopienas nezinās, kas ar jums noticis. Mūsu vidū ir arī garīdznieki, bet jūs mirsiet bez viņu svētības un grēku piedošanas, jūsu dvēsele nonāks ellē, kas var būt vienīgā vieta, no kuras izkļūt būtu grūtāk, nekā no mūsu iestādes. Tomēr, kad nokļusiet ellē, jums nevajadzēs atmest visas cerības; tās jūs būsiet pazaudējusi jau šeit. Daudzu gadu laikā šeit ir pabijuši daudzi, bet prom nav ticis neviens, izņemot tos, kas ir izšķīdināti skābē. Daļu no mūsu drošības pasākumiem jums atļāva redzēt, daudz vairāk jūs neredzējāt, un jums nav izredžu izkļūt no šīs pasaulīgās elles. Mēs izturamies neuzkrītoši un ievērojam slepenību, kā arī esam ieguvuši vietējo likumsagu atbalstu un aizsardzību. Ja arī kāds iekļūs pie mums un mēģinās izglābt ieslodzītos, tie jau sen būs nogalināti un viņu ķermeņi iznīcināti, pirms glābēji nokļūs līdz pazemei. Mēs, protams, nevarētu jūs atlaist pat ja to vēlētos, un mēs nekad to neesam vēlējušies. Daži ir mēģinājuši mūs pavedināt vai izraisīt līdzjūtību, tas nekad nav izdevies. Mūsu acīs jūs pārstājāt būt cilvēciska būtne tai brīdī, kad jūs nolaupīja, jums nav tiesību, pašcieņas vai jebkādas vērtības, izņemot baudu, ko varat mums sniegt.

Īsi sakot, Diāna nomira pirms dažām stundām, un tas, kas tagad atrodas manā priekšā ir nekas vairāk, kā organiska lelle. Mēs jūs neienīstam un ne par ko nevainojam. Tas, ka esat šeit, ir jūsu neveiksme, nevis sods par kādu nodarījumu. Vienīgais, kādēļ mēs jūs izvēlējamies, ir tas, ka ļoti glīta, veselīga un inteliģenta sieviete, ar ļoti vāji izteiktu dzimumtieksmi (jā, mēs zinām par jums samērā daudz), audzināta katoliskās tradīcijās, ar augstu morāli, piecpadsmit gadiem laimīgas laulības un trim dievinātiem bērniem, būtu ļoti piemērota izklaidēm, kādas mēs te praktizējam."

"Kas noticis ar maniem - ĀĀĀĀĀ!!!"

"Tas bija vidējais līmenis"

"Jūsu bērni un māte atrodas citā vietā. Viņai atļauts rūpēties par bērniem un viņu dzīves būs samērā ērtas un drošas, kamēr esat paklausīga. Viņi nezina, kas ar jums noticis. Mēs varam viņus atbrīvot bez briesmā sev, un mēs to izdarīsim, kad jūsu apmācība būs beigusies, ja vien ar savu nepakļaušanos nebūsiet līdz tam viņus nogalinājusi. Dažas sievietes nekad nekļūst par labām verdzenēm, tādas mums nav vajadzīgas, kā redzat", teica Pavēlnieks, norādīdams uz solu. "Viņa sagādāja labu izklaidi tās dažas nedēļas, ko pie mums nodzīvoja. Vergs var nodzīvot daudzus gadus - vai arī nomirt, lai mūs izklaidētu - bet upuri nekad nedzīvo ilgi. Vairums cilvēku, kuri te nokļūst izrādās par upuriem. Apmācību laikā mēs noskaidrosim, vai varat kļūt par labu verdzeni. Mēs labprāt lieki nekropļojam ķermeņus, ko esam iecerējuši pakļaut spīdzināšanas programmām. Šeit noderēs jūsu bērni. Katra jūsu nepakļaušanās nesīs nāvi kādam no viņiem. Katru reizi, kad nespēsiet izpildīt pavēles pietiekami augstā līmenī, vienu no viņie bargi sodīs."

"Lūdzu, nē", šņukstēja Diāna, "esĀĀĀĀ!!! - NĒĒĒ!, LŪDZU NĒĒ!!"

"Pavēlniece, es domāju, ka viņas sāni vairs nav tik jutīgi. Lūdzu, mazliet strāvas uz viņas labo krūti"

"ĀĀĀĀŌŌŌh!!!!..."

"Viņa paģība"

"Kungi, izņemiet viņu laukā, pirms viņa ir nožņaugusies."

"Viņa nav sevišķi izturīga."

"Vai arī viņas krūtis ir ļoti jutīgas. Jebkurā gadījumā, es domāju, ka jūs to varat uzlabot, Pavēlniece. Kungi, pieceliet viņu kājās un piesieniet pie tā staba. Pavēlniece, pamodiniet viņu"

Pavēlniece pielika asi smakojošu pudelīti pie Diānas deguna un piesietā sieviete klepodama un elsdama atguvās. Pavēlniece papurināja Diānas galvu un jautāja: "Vai tu zini, kur atrodies?" Diāna gribēja sākt runāt, bet Pavēlniece piespieda pirkstu pie viņas lūpām. "Tikai pamāj ar galvu", viņa pavēlēja, "Vai tu zini, kur atrodies?" Diāna pamāja. "Vai vēl runāsi bez pavēles?" Diāna papurināja galvu. "Pavēliek, viņa ir gatava".

"Vajadzētu būt skaidram, ka tu darīsi jebko un jebkad, kad mēs liksim un tu tur neko, absolūti neko nevari mainīt. Mēs pilnībā tevi kontrolējam un tu nekontrolē neko. Tas ir acīmredzami. Tu diez ko labi nemācies priekš tik inteliģentas sievietes", teica Pavēlnieks. "Iespējams tādēļ, ka tu reizējies par saviem bērniem un māti, un šīs raizes tevi nomāc. Ja turpināsi raizēties par viņiem, viņi savu gūstu izdzīvos neskarti. Kad būsim tevi novērtējuši, tos, kuri izdzīvos, mēs atstāsim drošā vietā un izsauksim palīdzību; tā mēs rīkosimies neatkarīgi no tā, ko būsim izlēmuši attiecībā uz tevi. Pat ja būsim nolēmuši nevi nogalināt, izdzīvojušie tiks atbrīvoti. Bet, ja tavu nāvi būsi izprovocējusi tu pati - pat ar pavisam niecīgu pārkāpumu - vēl pirms novērtēšana būs pabeigta, viņi visi mirs. Arī tad, ja izdarīsi pašnāvību vai arī sakropļosi sevi tā, ka sabojāsi savu glīto izskatu vai padarīsi sevi nespējīgu izpildīt savus pienākumus, mēs neuzskatīsim tevi par paturēšanas vērtu un visi viņi mirs. Novērtēšana ilgst divas līdz sešas nedēļas. Šai laikā tava tiks pārbaudīta un trenēta izturība pret sāpēm un tavas spējas sniegt baudu. Tu tiksi pazemota, daļēji tādēļ, lai salauztu tavu garu, daļēji tādēļ, lai tad, kad būsim beiguši, būtu palicis pavisam nedaudz lietu, kas tev liktos pārāk pretīgas, lai tās izpildītu. Bet mūs apmeklē cilvēki ar dzīvu iztēli un vienmēr kāds izdomā kaut ko tādu, no kā paliek nelabi pat trenētākajam vergam.

Iespējams, tu domā, vai vari man ticēt. Tā kā esi gudra sieviete, tad atbilde ir skaidra - tev nav citas izvēles. Ja es meloju, tad tavus mīļos vienalga nogalinās. Ja runāju taisnību, tad iespējams, ka viņi izdzīvos. Mums visiem jāizvēlas, kam ticēt. Tev jāizvēlas ticēt man un attiecīgi uzvesties. Lūdzu, pazvaniet viņas mātei", Pavēlnieks vērsās pie viena no vīriešiem "pārliecinieties, ka mūsu galā balsis ir izmainītas. Diāna, tu klusēsi un neizdvesīsi nevienu skaņu."

"Kundze, apsveicinieties ar savu meitu", viņš runāja klausulē.

"Diāna! Kur tu esi? Kas notiek?! Viņi paņēma mani un zēnus - ", Pavēlnieks pārtrauca sarunu.

"Ar to vajadzētu pietikt, lai tu pārliecinātos, ka viņa ir dzīva un pie mums. Turpmāk tev būs vienkārši jātic, ka viņi aizvien ir dzīvi"

Kas noticis ar Tomu, Diāna domāja. Viņa gribēja to pajautāt, bet pārāk baidījās no elektrošoka.

"Tev bijusi grūta diena, tā ka varēsi iet gulēt, kad būsim beiguši mūsu pēdējo iepazīšanās pasākumu. Kungi, atbrīvojiet viņu". Vīri atsēja virves, kas saistīja viņu pie staba un noņēma vißai roku dzelžus un važas no kājām.

"Lūdzu, ieej pa šīm durvīm kreisajā pusē. Kungi, atveriet durvis un ieslēdziet aparatūru."

Diāna iegāja telpā, kuru piepildīja daudzveidīga audio un video tehnika.

"Tavs pirmais verdzenes pienākums ir kameras priekšā noņemt visus priekšmetus, ko esi valkājusi kā brīvs cilvēks. Protams, tu vari izvēlēties tūlītēju nāvessodu, mēs tev izdomāsim kādu sevišķi sāpīgu nāvi. Nē? Man jau tā likās. Uz grīdas ir atzīme uz kuras tev jānostājas. Kamera ir ieslēgta. Aizej līdz zīmei un ņem visu nost, tagad."

Diāna aizgāja uz spoži apgaismoto laukumu starp vairākām kamerām. Spožā gaisma viņu žilbināja un kādu brīdi viņa stāvēja, drebēdam par spīti karstumama, mēģinādama masēt savas notirpušās rokas. Tad viņa izdzirda balsi sakām: "Lūdzu, pazvaniet ķīlniekiem vēlreiz."

"Nē!", Diāna iekliedzās, norāva savu saplēsto žaketi un nometa uz grīdas. Viņa attsprādzēja plato ādas siksnu un ļāva tai nokrist zemē, tad lēnām, mēģinādama apspiest raudas, novilka savu dzelteno topu pāri galvai un arī nomet to zemē. Kad viņa attaisīja savu melno svārku rāvējslēdzēju, Diāna vairs nespēja valdīt raudas un pār viņas augstajiem vaigu kauliem slīdēja spožas asaras, mirdzēdamas spilgtajā gaismā. Svārki nokrita uz grīdas; Diānas asaras ritēja pār vaigiem un lūpas drebēja.

"Aizstum savas drēbes malā" atskanēja balss. Diāna pakļāvās, bet raudas jau pārņēma viņu un viņa paslēpa seju rokās.

"TU STĀVĒSI TAISNI, TURĒSI ROKAS GAR SĀNIEM UN RAUDZĪSIES KAMERĀ!" no tumsas atskanēja rēciens. Diāna pagriezās pret kameru, bailes, apjukums un kauns pārņēma sievieti un no viņas kakla izrāvās saraustītas elsas, pār vaigiem plūda asaru straumes; to visu bezkaislīgi fiksēja kamera. Vairākas minūtes viņa centās apspiest raudas, bet vairāk necentās tās slēpt no kameras vai cilvēkiem, kas stāvēja aiz spilgtās gaismas, kas tīksminājās un izbaudīja Diānas ciešanu un izmisuma saldmi.

Kad beidzot viņa bija savaldījusies, sieviets balss, rūpīgi trenētā vienaldzībā, kas slēpa tās īpašnieces uzbudinājumu, teica: "Neviens tev nepavēlēja apstāties". Diāna pasniedzās aiz muguras, attaisīja krūšturi un ļāva tam noslīdēt zemē. Viņas baltās krūtis, kuras bija barojušas trīs bērnus, bijia nedaudz saplakušas, tomēr aizvien skaistas un uzbudinošas. "Turpini", atskanēja balss un Diāna novilka kurpes. Tad sekoja biksītes, Diāna tās novilkaa pār saviem stingrajiem gurniem un slaidajām kājām un beidzot stāvēja kaila un skaista spilgtajā gaismām, kas apstiprināja, ka viņa ir dabiska blondīne.

"Tu vēl neesi pabeigusi", Pavēlnieks teica. Diāna mulsi paskatījās balss virzienā. "Rotaslietas", balss paskaidroja. Viņa izņēma zilos auskarus no caurdurtajām ausīm un nometa zemē pulksteni, bet apstājās, kad viņa nonāca līdz gredzeniem. "Pavēlniece, paņemiet gredzenus", viņa izdzirda un blakus parādījās grozs garas nūjas galā, pati Pavēlniece nenonāca kameras redzes lokā.

"Dod šurp, tūlīt," viņa pavēlēja un Diāna atkal sāka klusi raudāt, noņemdama saderināšanās un laulību gredzenus un ielikdama tos grozā.

Pavēlnieks nogaidīja dažus mirkļus, ļaudams kamerām ierakstīt viņas skumjas un asaras, līdz teica "Izslēgt kameras. Pavēlniece, iedodiet viņai dvieli. Verdzene, notīri seju. Tagad, kungi, uztaisiet dažas fotogrāfijas. Jūs paņemiet viņas drēbes un sadedziniet, kurpes atstājiet. Verdzene, uzvelc kurpes atpakaļ. Labi, tagad parastos skatus: acis uz priekšu, acis nolaistas, rokas aiz galvas, abus profilus, atskatoties pār plecu, sēdus, četrrāpus no visām pusēm, guļus ar izplestām kājām. Redzi, verdzene, mēs turēsim šīs fotogrāfijas un dizegan aizkustinošo video ierakstu mūsu arhīvā, kas ir blakus telpai, kur mēs glabājam skābi ķermeņu iznīcināšanai. Ja ēku pārmeklē, mēs ievedam vergus arhīvā un nopludinām ar skābi - ieplet kājas platāk, tev nav nekādas pašcieņas, ko saudzēt - un tā iznīcināsim pierādījumus par personām, kas te ir bijušas. Tas gan būtu nopietns zaudējums; es, protams, runāju par fotogrāfijām, nevis par organiskajām baudas mašīnām. Vēl mēs nokopēsim fotogrāfijas uz 48 stundu filmas (attēls pazūd pēc 48 stundām, ja kāds ir tik bezrūpīgs un to nav sadedzinājis) un nogādājam to mūsu draugiem, lai viņi zinātu, ka mums ir jauna rotaļlieta. Domāju, ka daudzus no viņiem tu drīz satiksi. Pabeidzāt? Labi.

Tā, verdzene, tu jau būsi pamanījusi, ka kopā ar drēbēm esi pazaudējusi arī savu vārdu, nekad neuzdrošinies to izrunāt, pat ja domā, ka esi viena. Atdod kurpes šim kungam, viņš tās iznīcinās. Mums ir daudz jauku apavu priekš tevis. Seko man."

Diāna sekoja Pavēlniekam un vienam no sargiem caur galveno zāli uz citu telpu. Viņa mēģināja noklāt savu kailumu ar rokām, bet tūlīt atskanēja pavēle salikt rokas aiz galvas un nekustināt tās, kamēr nav dota pavēle. Istabā viņa satika Pavēlnieci, kas turēja rokā degošu lodlampu. Viņas gredzeni atradās uz metāla plāksnes.

"Mēs ievērojām, cik daudz tev tie nozīmē. Tagad skaties uzmanīgi. Turpiniet, Pavēlniece." Pie šiem vērdiem Pavēlniece līksmi paskatījās uz Diānu un pielika liesmu pie gredzeniem līdz tie sakusa zelta peļķītē.


1.daļas beigas