anta (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} softdb) rakstīja,@ 2012-11-02 22:15:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Ķeros beidzot skapju tīrīšanai, citādi draugs jau čīkst, ka grib normālu guļamistabu beidzot. Aizvakar pielasīju pilnu lielu (40x75x40 cm vai 120 litri vai ~60 kg) kasti ar makulatūru, kas tika aizgādāta līdz bibliotēkai Līgatnes papīrfabrikas rīkotajā makulatūras vākšanas akcijas bibliotēkās visā Latvijā ietvaros. It kā izgāju visam cauri, bet arvien uzrodas jauni papīri/burtnīcas/u.c., nemaz nerunājot par pārējo MILZĪGO junk jeb lietu masu. Šī ir pirmā reize, kad pa īstam metu ārā vecās lietas, bērnību, atmiņas, un tas nebūt nav viegli. Man patīk saglabāt lietas, lai pēc gadiem tās atcerētos. Esmu krājēja.
Vismaz tā man līdz šim šķita.
No otras puses arvien izteiktāka kļūst doma, ka tas viss taču nafig nav vajadzīgs, ja līdz šim ne reizi nav lietots, un ka mantu ir daudz par daudz. Un es pārsteidzu pati sevi, cik vieglu roku pārlasīju vai pāršķirstīju to, kas gāja makulatūras kastē, vēl pēdējo reizi atsaucu atmiņā, un... izmetu. Tāpat kā citus niekus. Šobrīd mana lielākā problēma ir nevis nespēja izmest vecās lietas, bet gan roku nolaišanās no darba apjoma, jo istabā ir vienkārši tāāāds blāķis visa, ka nezinu, no kura gala ķerties klāt un kur ko likt. Nekad nav padevusies kārtošana, tad jau labāk tīrīt (...not, arī nepatīk).
