Šodien darbā kkā gadījās visādas nestandarta situācijas, daudzi cilvēki nāca vnk parunāties, bet vispār garlaicīgi... Un brīvajos brīžos domāju vai dzīvniekiem arī ir dvēsele. Un vai tas nav šausmīgi grēcīgi pārdot un lietot ādas maciņu, somiņas, apavus... Ēst arī. Bet man liekas ka es nekad nevarētu kļūt par veģetārieti. Gribasspēks par mazu. Un tīri elementāri - man gaļa garšo.
Un vēl domāju par to cik tomēr mierīgs cilvēks esmu. Mani tuvie - tie gan dabū izbaudīt manus un tumus un kašķus, bet vispār. Saskarsmē ar citiem, esmu pilnīga mieramika. Man patīk, ja mani liek mierā visi svešie.
Bet laiks gan šodien ātri pagāja. Klausījos SWH un domāju, cik gan Egonam Reiteram ir jābū pozitīvam cilvēkam. Viņam ir skaista balss arī.
Aizslēdzu veikalu un sareiba galva no pēkšņajiem ielas trokšņiem un saules gaismas. Un jtos ļoti, ļoti laimīga. Vnk ka esmu, ka dzīvoju. Un man ir bail atzīies, sev un viņam, ka viss varēja būt savādāk, ja tanī novembra dienā būtu izlēmusi savādāk.
Tā nu gāju pa ielu un vnk smaidīju.
Bet tagad:
Vientuļi, vientuļi, vientuļi.