vēroju vērotājus
Atvelkos mājās. Tukšums un klusums. Tik kaķis skrien pretī, kura interese aprobežojas ar vēdera pakasīšanu un vakardienas šašliku. Šodien vilcienā, kad pie rokas nebija nekā lasāma, vēroju cilvēkus un to,kā cilvēki vēro citus cilvēkus. Ievēroju, ka aplūkots tiek jebkurš, kurš iekāpj vagonā un ar skatieniem tiek pavadīts tik ilgi līdz novērošanas objekts atrod sev sēdvietu un sāk neko nedarīt, kas padara vinu skatieniem neinteresantu. Bet gadās tādi indivīdi, kuri tiek aplūkoti pat sēdēšanas brīdī un ja skatītājam blakus sēž kāds sarunu biedrs, tad pavisam noteikti novērojamais objekts tiek arī aprunāts. Es tik īsti nespēju iebraukt, ko tur komentēt, jo pat man, apdiršanas meistarei, daudzi nelikās neviena paša komentāra vērti.
Tā nu 40 min ar šaurām acīm un R. Klaidermanu vēroju pašus vērotājus. Novērojamie, savukārt, nenovēroja nevienu un tad man radās jautajums-ja reiz šoreiz pati esmu sava veida novērotajs, tad uz mani arī kāds tik cītīgi skatās? It kā jau nav ko redzēt, parasts pusblonds skuķis, kurš, atspiedis galvu pret logu, vienaldzīgu sejas izteiksmi skaita kokus caur otrpus vagona logiem. Un tomēr, cik interesanti gan vērot cilvēkus...piederu tomēr pie glūņām-nekomentētājiem un man pilnīgi vienalga, ja kādai tantiņai esmu izklaides objekts visas viņas braucamā ceļa garumā