Лето кислорода ([info]oga_cimze) rakstīja,
@ 2015-09-06 10:55:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pēdējā laikā sāka šķist, ka patiesas apbrīnas vērta ir tikai daba. Un jo mazāk tās ir apkārt, jo lielāku sajūsmu manī izsauc vissīkākās dabas detaļas. Savijusies vīnogas stīdziņa uz sienas, zāles stiebriņi, kas sitas caur betona mūriem, noguruši koku zari, kas atspiedušies pret tramvaja vadiem. Reizēm mani paralizē šie skati. Ne tā kā agrāk, kad aizrauj elpu, bet kaut kā citādāk. Varbūt dziedējoši. Kad galvā saskrien neaicinātas domas ir vienkārši jāiet ārā. Nekas, ka tuvākajā apkārtnē viss jau ir redzēts. Ir jāieskatās dziļi, dziļi zālē, kas pārgurusi no augusta karstuma taisās uz ziemas miegu, sulīgajos ābolos, pēc kuriem smaržo gaiss un visam, it visam šķiet piemīt tāds emocionāls raksturs. Skatoties tajā, sāku aizmirst sevi un just tieši to mirkli, kurā esmu šobrīd, jo daba sāk runāt ar mani. Liepas pārklājas ar rūsu un katru rītu lepni vēro mani dzerot kafiju un smēķējot uz balkona. Tāda sajūta, ka tās man grib jautāt "kā tev mūsu jaunais tērps?". Un tad atnāk vējš un izdancina pirmās lapas pa gaisu. Rudenī es dzirdu dabas simfoniju un tā mani aijā.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?