Sarkangalvīte. Politkorekta vakara pasaciņa
Reiz liela meža malā dzīvoja kāda gados jauna persona vārdā Sarkangalvīte. Mežs bija pilns ar izmirstošām pūču sugām un retiem augiem, no kuriem iespējams varētu iegūt vēža dziedniecības līdzekļus, ja vien kāds papūlētos tam veltīt laiku un izpētīt šos augus.

Sarkangalvīte dzīvoja kopā ar savu barotāju/ uzturētāju, kuru viņa reizēm mēdza dēvēt par «māti», lai gan, lietojot šo terminu, Sarkangalvīte nebūt nedomāja, ka viņai šī persona rūpētu mazāk, ja starp viņām faktiski nepastāvētu šī ciešā bioloģiskā saikne. Ar to viņa arī nedomāja noniecināt netradicionālo mājsaimniecību vienlīdz augsto vērtību sabiedrībā, lai gan viņai bija žēl, ja kādam šāds iespaids tomēr radās.

Kādu dienu māte lūdza Sarkangalvīti aiznest vecmāmiņai groziņu ar organiski audzētiem augļiem un minerālūdeni.

«Bet, māt, vai tad tādā veidā netiks atņemts darbs arodbiedrībās apvienotajiem cilvēkiem, kas gadiem cīnījušies par tiesībām nogādāt sūtījumus no viena mežā dzīvojoša cilvēka otram?»

Sarkangalvītes māte viņu pārliecināja, ka piezvanījusi arodbiedrības vadītājam un izņēmuma kārtā saņēmusi īpašu žēlsirdības misijas atļauju.

«Bet, māt, vai neiznāk, ka tādā veidā tu apspied mani, pavēlot man to darīt?»

Sarkangalvītes māte norādīja, ka vienai sievietei apspiest otru sievieti nav iespējams, jo visas sievietes ir vienlīdz smagi cietušas no apspiešanas, līdz visas tikušas atbrīvotas.

«Bet, māt, vai tad tev nevajadzētu likt manam brālim nest šo groziņu, jo viņš taču ir apspiedējs un viņam ir jāuzzina, kā ir būt apspiestam?» Un atkal Sarkangalvītes māte paskaidroja, ka brālis pašlaik piedalās īpašā demonstrācijā par dzīvnieku tiesībām, bez tam, šis uzdevums nav stereotipisks sieviešu darbs, bet gan goda pienākums, kas palīdzēs radīt kopības izjūtu.

«Bet vai es nesarūgtināšu vecmāmiņu, dodot mājienu, ka viņa ir slima un līdz ar to nespēj pati par sevi parūpēties?» Bet Sarkangalvītes māte paskaidroja, ka vecmāmiņa faktiski nebija nedz slima, nedz nespējīga, nedz arī jelkādā veidā garā vāja, lai gan, to sakot, viņa nebūt nedomāja, ka kāds no augstākminētajiem stāvokļiem būtu kaut kādā veidā sliktāks nekā stāvoklis, ko dažkārt ļaudis mēdza dēvēt par «veselību».

Tā nu Sarkangalvīte juta, ka varētu piekrist aiznest groziņu vecmāmiņai, un viņa devās ceļā. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka mežs ir nelaba un bīstama vieta, bet Sarkangalvīte zināja, ka tās ir tikai iracionālas bailes, kas balstītas uz patriarhālā sabiedrībā sakņotām kultūras paradigmām, kuras dabu uzskatīja par ekspluatējamu resursu un tāpēc arī ticēja, ka dabā mītošie plēsēji ir neciešami ienaidnieki.

Citi cilvēki izvairījās iet pa mežu, jo baidījās no zagļiem un dīvaiņiem, bet Sarkangalvīte uzskatīja, ka patiesā bezšķiru sabiedrībā visām marginālajām cilvēku grupām būs iespējams «iznākt laukā no mežiem» un viņu dzīves veids tiks pieņemts kā pilnvērtīgs dzīves modelis.

Ejot uz vecmāmiņas māju, Sarkangalvīte ceļā sastapa mežcirtēju un nogriezās no taciņas, lai tuvāk aplūkotu dažas puķītes. Viņa pārbijās, kad piepeši apjauta, ka stāv aci pret aci ar vilku, kurš vaicāja, kas Sarkangalvītei groziņā. Sarkangalvītes skolotājs bija brīdinājis nekad nerunāt ar svešiniekiem, bet viņa jutās pārliecināta, ka spēj pilnībā kontrolēt savu plaukstošo seksualitāti, tāpēc izvēlējās turpināt šo sarunu ar vilku.

Viņa atbildēja: «Nesu vecmāmiņai veselīgas uzkodas kā solidaritātes zīmi.»

Vilks atteica: «Zini, mīļā, nav droši mazai meitenītei vienai staigāt pa šiem mežiem.»

Sarkangalvīte teica: «Man tava seksista replika šķiet dziļi aizskaroša, bet es to ignorēšu, jo tava alternatīvā, tomēr pilnībā pamatotā pasaules uzskata veidošanos ir veicinājis tava tradicionāli izveidojušā sabiedrības izstumtā statusa rezultātā izraisītais stress. Un tagad, ja tu mani atvainotu, tad es labāk turpinātu ceļu.»

Sarkangalvīte atgriezās uz galvenās takas un turpināja ceļu uz vecmāmiņas māju.

Bet tā kā no sabiedrības izstumtā statuss bija atbrīvojis viņu no verdziskās pakļaušanās lineārajai, rietumnieciskajai domāšanai, vilks zināja īsāku ceļu un vecmāmiņas mājām.

Viņš ielauzās mājā un aprija vecmāmiņu, tādējādi izpildot virkni darbību, kas apliecina viņa plēsīgās dabas izpausmi.

Un tad, neļaujoties traucēties tradicionālajiem dzimumu lomu sadalījuma aizspriedumiem, viņš uzvilka vecmāmiņas naktstērpu, ielīda gultā zem segas un gaidīja, kā notikumi risināsies tālāk.

Sarkangalvīte iegāja nelielajā mājiņā un teica: «Vecmāmiņ, es tev atnesu uzkodas, kas brīvas no cietsirdības/ kas gatavotas bez ļaunām domām, lai godinātu tevi kā viedā un audzinošā matriarhāta pārstāvi.» Vilks maigi atteica: «Nāc tuvāk, mans bērns, lai varu tevi labāk saskatīt.»

Sarkangalvīte iesaucās: «Mans Dievs! Vecmāmiņ, cik tev lielas acis!»

«Neaizmirsti, ka man ir zināmi optiskas dabas traucējumi.»

«Un, vecmāmiņ, kāds tev milzīgs, ... nūū..., jauks deguns.»

«Es, protams, to būtu varējusi pārveidot, lai gūtu labākus panākumus aktrises karjerā, bet es, bērniņ, nepakļāvos šādam sabiedrības spiedienam.»

«Un, vecmāmiņ, cik tev milzīgi un asi zobi!» Vilks nevarēja vairāk izturēt šos īpatnējos mājienus un, reaģējot savai ierastajai videi atbilstošā veidā, viņš izlēca no gultas, sagrāba Sarkangalvīti un atieza žokļus tik plati, ka viņa ieraudzīja savu nabaga vecmāmiņu sarāvušos tupam vilka vēderā.

«Vai tu kaut ko neesi piemirsis?» Sarkangalvīte bezbailīgi uzsauca. «Tev jāpaprasa man atļauja, pirms tu turpini un pārej nākošajā intimitātes pakāpē!» Vilku tā apstulbināja šis izteikums, ka viņa tvēriens atslāba.

Tajā brīdī mājā iebrāzās mežcirtējs, draudīgi vicinot cirvi.

«Rokas nost!» iesaucās mežcirtējs.

«Un ko tu domā, ko tu tagad dari?» brēca mazā Sarkangalvīte. «Ja es tagad pieļaušu, ka tu man palīdzi, tad tā būs neticības izpausme manis pašas spējām, kas tālāk novedīs pie zema pašvērtējuma un vājākām sekmēm koledžas iestājeksāmenos.»

«Pēdējā iespēja, māsiņ! Novāc rokas no šīs apdraudētās sugas! Tā ir Federālā izmeklēšanas biroja pavēle,» nokliedzās mežcirtējs un, kad Sarkangalvīte par spīti visam tomēr izdarīja pēkšņu kustību, nocirta tai galvu.

«Paldies Dievam! Tu ieradies šeit laikā,» teica vilks. «Šitais knēvelis ar savu vecmāmiņu mani iemānīja te iekšā. Es jau domāju, ka ar mani ir cauri.»

«Nē, es domāju, ka īstais upuris te esmu es,» teica mežcirtējs. «Es tiešām cīnījos ar milzu niknumu, kopš brīža, kad pirmīt redzēju viņu lasām aizsargājamās puķes. Un tagad man būs jāsadzīvo ar šo traumu.»

«Vai tev ir aspirīns?»

«Protams,» atbildēja vilks.

«Paldies.»

Ņemts no šejienes.