Vēlos vakaros es bieži jums stāstu stāstus no savas dzīves. Un tad vārdi skaisti plūst un rit kā kalna avots. Tie uzaust kā rīta saule un liegi kā vēja plūsma ieplūst ausīs. Bet dienā rakstot, tiem ķeras kājas. Tie klūp un krīt. Tue iepinas krūmos un izplēn debesīs. Kā putni izpleš spārnus un pazūd aiz horizonta.