Viss sākās ar to, ka dzirdēju lekciju.viena cilvēka lekciju, kurš nevis kaut ko mācīja, bet lika domāt. Lika aizdomāties par savu dzīvi, saviem mērķiem, saviem sasniegumiem un savu laiku. visu lekcijas laiku es nejutu neko apkārt.klausījos,un kad tā bija galā,sapratu,ka gandrīz nepamirkšķināju un nepakustējos. Bija noticis kaut kas ārprātīgs-lekcija mani salauza. Katrs vārds,katra atziņa lauza manis veidoto (absolūti greizo) dzīves uztveri. Beidzot es sapratu,ka jā, pietiek melot sev. Biju tuvu asarām, gribēju ar kādu padalīties, ar kādu,kam tas varētu būt nozīmīgs. šķīru telefonā sarakstu ar cilvēkiem, kuriem pavadu diezgan lielu laiku kopa. Meklēju kādu,kuram varētu pateikt, kas notika šīs lekcijas laikā ar mani. Ar katru pārbraukto pāri kontaktu man palika aizvien skumjāk. Visskumjāk bija tad,kad pārbraucu pāri "otrajai pusītei". Beidzot mana galva pieņēma vārdu "stop". pietiek. Sapratu,ka visa enerģija,ko pēdējo 3 gadu laikā biju iztērējusi, nedeva man personīgi neko. tā bija tēmēta nevis lai sev sniegtu kaut ko, bet lai sniegtu citiem. Būtu jābūt,ka sniedzot citiem,sniedz arī sev. Bet es atpakaļ biju dabūjusi 0.
Es apsēdos pie spoguļa un sāku sevi vērot. runāt un beidzot ieklausīties sevī. nekas manī nebija man. Sapratu,ka cilvēkiem,kuru dēļ es centos sasniegt kaut ko, tas nemaz neinteresē. Es uz sevi biju tik nikna,vīlusies sevī.
Laiks ir tik faking traka lieta. Ja es redzētu, kā tas iet atskaitē, līdz miršanai, nevis kā tagad, es nedarītu tos visus sūdus,ko daru tagad.
Tik daudz domu, kas vēl nav aprakstāmas un saprotamas. Bet beidzot tas notika.