#
Nesen sāku domāt, kas tik labs ir tajā, ka otrs pietiekami bieži dara tā, kā viņam vajag un gribās, pat par spīti maniem iebildumiem (objektīviem vai visdrīzāk nē). Es paārdos, bet otrs paliek pie sava. Un, ja vien man tas nav kaut kas milzīgs un nopietns (veselības/dzīvības jautājumi), tad es jau arī nekur nepazūdu, lai arī kādas būtu emociju izpausmes. Un tā viss izrādās labāk nekā tad, ja darītu pa manam. Tas dīvainā kārtā rada drošības sajūtu. Jo vēlāk man netiks uzvelta atbildība par otra pieņemtajiem lēmumiem un neapmierinātību - viņš pats būs mācējis par sevi parūpēties. Tas dīvainā kārtā ir tas, ko otrā meklēt. Spēju par sevi parūpēties un justies labi.