Kā bites krāj med šūnās, arī es krāju tavu saldumu sajauktu ar solījumiem, es ļāvu tam mani pildīt lēni un piesardzīgi tur, kur kādreiz bija Stass, ieaudzis starp manu elpu un apziņu.
Mežonīgs un izsalcis tukšums ir manas laulības sausais atlikums.
Saprast, ka es joprojām esmu tikai pakāpiens, lai tiktu līdz gala mērķim, kas ir mans tēvs.
Kauns, ka es atkal tik viegli atdevos un uzticējos.
Manis joprojām nav pietiekami.