It kā nebūtu bijuši šie mēneši abpusējā klusuma, it kā solījums būt kontaktā būtu izteikts vien pirms pāris dienām, no nekurienes man piezvanīja Ļevs.
Viņš teica, ka viņš esot dzirdējis, ka apsveikums esot nepieciešams, man esot bērns.
Dēls, es teicu.
Nu jā, ļauj minēt, tu esi viena pati ar puiku kaut kur, kur tavs vīrs tev nesekotu.
Es esmu Spānijā, bet tu jau to zināji, un mans vīrs strādā, tu to zini.
Tu zini, es varētu būt pie tevis jau rīt uz pusdienām.
Es teicu, ka zinu.
Ļevs ir mana kļūda un atgādinājums par citu meiteni no citiem laikiem, kurai nepatiktu mans netīrais iedegums, nelakotie nagi un tkrekls notriepts ar persiku un meloņu sulu, un kura būtu nodevusi nelabā balsī kliedzošo bērnu auklei.
Cita meitene, cits laiks.