Mēs neslēpjam sevi un savu dzīvi viens no otra, bet mēs to arī īpaši neizceļam.
Man reizēm smeldz un mazliet grauž, jo man gribētos būt tai vienai vienīgajai, un pēc katras no viņām man liekas, ka šī nu gan bija pēdējā, un nu gan viss. Es kļūdos, katru reizi.
Pasaule ir tik maza, cilvēki ir tik izpalīdzīgi. Mīļais, es uzzinu vienmēr, un pirms tam nojaušu.
Es katru reizi sev apsolu vairs nepārdzīvot un likties mierā, un katru reizi es pārdzīvoju kā pirmo reizi.
Es nebraukšu uz Ženēvu un neievākšos Stasa apartamentos, un nekarāšos viņa elkonī, lai visi zina, un viņa ietu no kurienes nākusi. Nē.
Es ļaušu Ļevam mani aizvest prom, jo ir Maijs.
Londona tiks apglaimota ar mana vīra klātbūtni, kad atgriezīšos es, jo tā ir bijis vienmēr, nav nepieciešams mainīt lietu kārtību. Rutīna.
Es nezinu, vai es un Stass varētu citādāk, vai mēs varētu viens bez otra, mēs abi esam sabojāti un nelabojami, un mēs sabeigsim viens otru līdz galam. Pavisam.