mala ([info]mala) rakstīja,
@ 2011-02-24 03:37:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
try to save myself, but myself keeps slipping away
Mani biedē fakts, ka es agrāk ilgu laiku esmu bijusi ļoti, ļoti laimīga. ne tāpēc, ka bija skaisti- un vairs nav, bet tāpēc, ka es laimīguma laika sevi neatceros. Atceros tikai faktus, miljons atmiņu momentu, bet tie visi ir vnk filma par kādu, kuru es šausmīgi apskaužu par to, ka ar mani tā nekad nav noticis un nevar notikt.jebkurš no flešbekiem uzdzen šermuļus, jo tas nav par mani, bet es drausmīgi gribētu, lai būtu. Tāda kā blenšana svešā guļamistabā. nezinu, vai tas ir kaut kāds automātisks aizsargreflekss spotless mind garā vai kā. vai varbūt tas tādēļ, ka, esot laimīga, diezko nedomāju par sevi un 'neiegrāmatoju' nekādus sajūtu un domu stāvokļus, jo biju aizņemta ar eiforiju.Vai arī varbūt vienkārši tā mēdz notikt pa dzīvi.
bet nujā. neatceros, ko domāju, kā jutos,kāpēc uzvedos tā, kā uzvedos. un es to sevi apbrīnoju - es laimīga, izrādās, esmu forša, ar visādām vienmēr gribētām īpašībām, pie kurām man tagad nav ne jausmas, kā tikt. un es nezinu, kur pazudu. neatceros mainīšanos. ir tikai 'toreiz es' un 'tagad es'ar neapjēdzamu plaisu pa vidu.un baisa nevarēšana aptvert, ka abi ir vienlīdz reāli. un pretīga apziņa, ka vispār ir iespējams tāds mans nenormālums un idiotisms, kas vienu sagrāvis līdz otram. un ka es nemāku toreizējo sevi.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?