meitenei ar balto lapu.
nav man ko pateikt, tu esi glumjš. varbūt ne tik ļoti, kā biju domājusi, bet glumjš- tā gan. es neārstējos no visa, man nav laika kad. man vispār nav laika. tas paliek tikai un vienīgi nenozīmīgām, nevajadzīgām un liekām lietām.

pat ar balto lapu- vesels cilvēks, varbūt tā arī nebūs piecēlies. un varbūt nepiecelsies.

un man spiež, jo man nav ko teikt. viss ir pārāk glumjš, līdz kāds neatnesīs ziepes, lai to glumjumu aizziepētu. uz visiem laikiem.

*
tad viņa pavērsa pret debesīm ārsta pēdējo pateikto vārdu- balto lapu, izstieptās rokās. ilgi skatījās cauri. gaužām ilgi. un saprata, ka nekad nebūs tāda, kāda bija agrāk. savādāka un citiem saprotama. bet tagad, tagad viņu nesaprata neviens. visi tikai dīvaini skatījās uz meiteni, kura izstieptās rokās turēja, pret debesīm pavērstu balto lapu.

viss bija pārāk glumjš. arī tu. tu viņai neticēji. un nekad to nebūtu darījis. un kāpēc gan, jo viņa taču ir traka....