Un ko iesākšu? Tad, kad vakari būs tumšāki un bīvos brīžos vienīgais glābiņš būs kāda grāmata. Ko es darīšu, tad kad man tik ļoti savajadzēsies pabūt? Es nevarēšu ne aizmukt, ne paslēpties, nevarēšu nekur rast mieru. Miers pamazām aizbēgs, tā kā bēgums - ūdeņos. Un, kas notiks tad, kad nāks paisums? Vai tad man ziņos šis miers, ka ir laiks bišku izbrīvēt kādu brītiņu, kādai jaukai nodarbei, tikai mums zināmai?
Zinu, man pa galam būs daudz darāmā, bet prāts.. Tas jau vienmēr andelējas, izjauc visus sakārtotos plauktiņus un mazliet ieviesušos skaidrību, piegružojot tos ar nevajadzīgiem sīkumiem.
Un miers? Vai tas atnāks pie manis? Noglāstīs man galviņu, teikdams, ka viss būs labi, ka nav par ko uztraukties? Nē, tas neko tādu neteiks. Miers vēl ir kautrīgs, neatzīsies nevienā jūtā, nevienā saraustītā elpā. Tas tomēr arī neuzdrīkstēsies tā vienkārši aizpeldēt, es ticu..

Varbūt es sadūšošos un atzīšos mieram, ka man tas dikti vajadzīgs, ka bez tā es nekur vairs..