kādi ir tavi neideālismi un trūkumi? vai tādi nav visiem?

Ir vairāki iemesli, kas man laika gaitā ir ierobežojuši vai pat lieguši iepazīt citus cilvēkus un atpazīt trūkumus citos. Vispirms jau bērnībā atpazītā 100% atkarība no tuvākajiem cilvēkiem - vecākiem, un bailes no pieredzētām konfrontācijām par atbalsta un uztura zaudēšanu manas nepakļaušanās gadījumā. Pieradu attiecības uztvērt kā tādu karstu kartupeli, un jebkurā kontaktā prioritizēju risku (un saskarsmes) minimizēšanu. Sanāca kontaktos ar citiem cilvēkiem apdedzināties, kas uz mani atstāja tik nelāgu un satraucošu iespaidu. Gan iepriekš minētās bailes no tā, ko uz cilvēki būtu gatavi, konfrontējot mani. Gan pašā momentā piedzīvotais kauns un aplauziens mani tik stipri izsita no sliedēm, ka man sākās panikas lēkmes, ar kurām es nemācēju tikt galā un kuras uztvēru kā nāves tuvumu. Rezultātā es sāku baidīties no citiem cilvēkiem, un sāku prioritizēt gan izvairīšanos no lieka kontakta, gan gatavošanos tiem kontaktiem, no kuriem nevarēju izvairīties. Un sanāca, ka reālais kontakts ar citiem cilvēkiem ir minimāls, dominēja mani pieņēmumi un priekštati ar izteiktu ideālisma tendenci, bet pašā kontaktā ar citiem cilvēkiem, es esmu biju tik ļoti pārņemts ar sevis pasargāšanu un slēpšanos aiz neskaitāmām fasādēm, lai tikai nepieļautu savu nesmukumu parādīšanos un nedotu iemeslu citiem konfrontēt mani, ka īsti nesanāca veltīt uzmanību otram cilvēkam. Tāpat es domāju, ka mana nespēja akceptēt savus trūkumus nozīmēja to, ka es nespēju atpazīt nepilnības otrā cilvēkā.

Atkarība bērnībā no vecākiem - tas ir domāts tādā daudz nopietnākā līmenī kā vispārīgi? Tas ir, neviens jau bērnībā īsti nevar izdzīvot viens pats. Līdz noteiktam laikam tiešām vajadzīgi vecāki, kas rūpēsies.
Hm, labi. Fasādes.. bet jautājums paliek atvērts par to, kas ir tie tavi nesmukumi. Es to nesaprotu.
Labi, varbūt nedaudz šobrīd uzbāžos, nav jāatbild :D

Atkarības no vecākiem apzināšanās radās no regulāri saņemtiem argumentiem, ka "mēs tev nodrošinām iztiku, tādēļ mēs noteiksim, kā tev rīkoties un attiekties pret lietām". Atceros, ka apmēram 8 gadu vecumā man par nepaklausību draudēja ar ievietošanu mazgadīgo noziedzinieku kolonijā. Bija pat reize, kad mājās sastapu vairākus radiniekus ar drūmām sejām, viņiem cenšoties izlemt manu tālāko likteni. Man paveicās, ka mana vecmamma pieteicās pa dienām uzpasēt mani. Kļūstot vecākam, šad un tad tiku konfrontēts par nepateicību, atsevišķos gadījumos saņemot draudus.
Saistībā ar maniem nesmukumiem: man lielākais pārmestais "nesmukums" ir mana attieksme. Daudzus gadus es dzīvoju kopā ar vectēvu, kurš bija ideālists uzskatos par pareizu dzīvošanu. Tā nu viņš gadiem ilgi mēģināja pievērst mani saviem "optimālajiem" dzīves standartiem un disciplīnām. Un nekautrējās jebkuras manas neveiksmes un problēmas novelt un manu nepakļaušanos vectēvam. Tā teikt, "es tev jau no sākta gala teicu tā un tā, bet tu man nepaklausīji. Tādēļ visas radušās problēmas esi pelnījis". Gadiem ejot, man lielu iespaidu ir radījuši neskaitāmie momenti, kad man jāizvēlas: sekot vectēva norādījumiem un pakļauties viņam, vai rīkoties pa saviem ieskatiem. Visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka visu to laiku, dzīvojot kopā ar vectēvu es viņam tiešām ticēju. Savā ziņā man bija ērti pieņemt vectēva pārmetumus, jo tas man ļāva radīt iespaidu, ka izskaidrojums manis paša nepilnībai ir tikai un vienīgi mana attieksme. Kas man deva cerību, ka "vajadzības gadījumā" es varētu savu pilnību sasniegt.

Nu kaut kā tā. Cik nu dažos teikumos var iekļaut.

Un vai Tu tiešām uzvedies tik briesmīgi?
fuj, kā riebjas tādi pieaugušie, kas nemaz neapzinās, kādas sekas uz uztveri atstāj tādi teksti.
Tagad tāda pilnība nepastāv, vai arī tā nav atkarīga no attieksmes?

Toties komati pareizi salikti un ir pakārtoti teikumi & divdabja teicieni, tā kā nevar būt tik slikti; ja šo pašu teiktu persona ar sūdīgu gramatiku - būtu pelnījis bietē.

Heh :)
Es jau nesaku, ka ir slikti. Drīzāk - sarežģīti. Un tas, ka viens no lielākajiem savas dzīves sarežģitājiem esmu es pats.