justlive

8. Decembris 2016 03:52

Atkarības no vecākiem apzināšanās radās no regulāri saņemtiem argumentiem, ka "mēs tev nodrošinām iztiku, tādēļ mēs noteiksim, kā tev rīkoties un attiekties pret lietām". Atceros, ka apmēram 8 gadu vecumā man par nepaklausību draudēja ar ievietošanu mazgadīgo noziedzinieku kolonijā. Bija pat reize, kad mājās sastapu vairākus radiniekus ar drūmām sejām, viņiem cenšoties izlemt manu tālāko likteni. Man paveicās, ka mana vecmamma pieteicās pa dienām uzpasēt mani. Kļūstot vecākam, šad un tad tiku konfrontēts par nepateicību, atsevišķos gadījumos saņemot draudus.
Saistībā ar maniem nesmukumiem: man lielākais pārmestais "nesmukums" ir mana attieksme. Daudzus gadus es dzīvoju kopā ar vectēvu, kurš bija ideālists uzskatos par pareizu dzīvošanu. Tā nu viņš gadiem ilgi mēģināja pievērst mani saviem "optimālajiem" dzīves standartiem un disciplīnām. Un nekautrējās jebkuras manas neveiksmes un problēmas novelt un manu nepakļaušanos vectēvam. Tā teikt, "es tev jau no sākta gala teicu tā un tā, bet tu man nepaklausīji. Tādēļ visas radušās problēmas esi pelnījis". Gadiem ejot, man lielu iespaidu ir radījuši neskaitāmie momenti, kad man jāizvēlas: sekot vectēva norādījumiem un pakļauties viņam, vai rīkoties pa saviem ieskatiem. Visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka visu to laiku, dzīvojot kopā ar vectēvu es viņam tiešām ticēju. Savā ziņā man bija ērti pieņemt vectēva pārmetumus, jo tas man ļāva radīt iespaidu, ka izskaidrojums manis paša nepilnībai ir tikai un vienīgi mana attieksme. Kas man deva cerību, ka "vajadzības gadījumā" es varētu savu pilnību sasniegt.

Nu kaut kā tā. Cik nu dažos teikumos var iekļaut.