justlive

1. Decembris 2016 22:55

Ir vairāki iemesli, kas man laika gaitā ir ierobežojuši vai pat lieguši iepazīt citus cilvēkus un atpazīt trūkumus citos. Vispirms jau bērnībā atpazītā 100% atkarība no tuvākajiem cilvēkiem - vecākiem, un bailes no pieredzētām konfrontācijām par atbalsta un uztura zaudēšanu manas nepakļaušanās gadījumā. Pieradu attiecības uztvērt kā tādu karstu kartupeli, un jebkurā kontaktā prioritizēju risku (un saskarsmes) minimizēšanu. Sanāca kontaktos ar citiem cilvēkiem apdedzināties, kas uz mani atstāja tik nelāgu un satraucošu iespaidu. Gan iepriekš minētās bailes no tā, ko uz cilvēki būtu gatavi, konfrontējot mani. Gan pašā momentā piedzīvotais kauns un aplauziens mani tik stipri izsita no sliedēm, ka man sākās panikas lēkmes, ar kurām es nemācēju tikt galā un kuras uztvēru kā nāves tuvumu. Rezultātā es sāku baidīties no citiem cilvēkiem, un sāku prioritizēt gan izvairīšanos no lieka kontakta, gan gatavošanos tiem kontaktiem, no kuriem nevarēju izvairīties. Un sanāca, ka reālais kontakts ar citiem cilvēkiem ir minimāls, dominēja mani pieņēmumi un priekštati ar izteiktu ideālisma tendenci, bet pašā kontaktā ar citiem cilvēkiem, es esmu biju tik ļoti pārņemts ar sevis pasargāšanu un slēpšanos aiz neskaitāmām fasādēm, lai tikai nepieļautu savu nesmukumu parādīšanos un nedotu iemeslu citiem konfrontēt mani, ka īsti nesanāca veltīt uzmanību otram cilvēkam. Tāpat es domāju, ka mana nespēja akceptēt savus trūkumus nozīmēja to, ka es nespēju atpazīt nepilnības otrā cilvēkā.