Biju skriet. Novilku trīnīti. Teorētiski varēju skriet tālāk, bet ap trīnīti šobrīd ir kritiskais punkts, kad vai nu padoties, vai nu aizmocīt līdz piecītim, sešiniekam. Apstāties ļoti palīdzēja ausīs skanošais Lana del Rey albums, kas laikam tomēr nav uz panākumiem motivējošākā mūzika. Vārdu sakot, atkal esmu knapa iesācēja līmenī. Riebjas, ka, kaut ko darot, nevar atsākt no punkta, kur viss pusratā pamests, un katrreiz jāsāk no sākuma.
Pēc nedēļas maratons. Es ne uz ko nepretendēju, taču to nabaga piečuku bez aizdusas tā kā vajadzētu izspiest. Atsākot skriet pēc pāris mēnešu nekā nedarīšanas, piecītis bez pārcilvēcīgas piepūles parasti aiziet kādā trešajā, ceturtajā reizē, bet tas ir zālē, kur viss ir vienmērīgs, gluds un iepriekš izrēķināts, par āru es neesmu droša, jo man ārā pēc definīcijas īsti nepatīk skriet. Nu, manīs. Vismaz jaunās āra botas ir ļoti labas - skrēju kā mājas čībās, nesalīdzināmi patīkamāk kā zāles apavos. Rīt jāskrien atkal.