*

pēc ne visai labi gulētas nakts (leišu ballīte netālajā kempingā + apses, kas nosūcot cilvēkiem enerģiju) nopeldējāmies un braucām uz Anikščiem padzert kafiju. tālākais plāns jau bija skaidrs - Zirgu muzejs Ņuroņu ciemā mazliet ārpus Anikščiem. tas bija ļoti jauks un plašs un interesatns, turklāt ieejas biļete maksāja tikai 6 litus (~1.20 Ls). vienīgā problēma - visa informācija lietuviski. tikai vienā ēkā bija arī angliski šis tas rakstīts. nē nu, ja baigi iedziļinās un lasa, tad var kko saprast arī lietuviski, bet smadzenes ātri uzvārās un ir liels risks ar tādiem vārdiem, kas abās valodās ir vienādi, bet nozīmē pavisam ko citu. turklāt man radās iespaids, ka leišiem ir vieglāk saprast latviski, nekā mums lietuviski.
Zirgu muzejā tātad bija vesels ēku komplekss - vienā par zirgu vēsturi, vienā savākti visdažādākie zirgvilkmes transportlīdzekļi, citā visādi zirgvilkmes darba rīki un vēl bija dažādu seno amatu mājas + tipiska Augštaitijas zemnieku sēta. vairumā amatu māju notika arī aktīva darbība vai vismaz bija cilvēks, kas kko pastāsta. bija diezgan interesants stāsts keramikas mājā - krieviski, bet tā kā stāstītājas krievu valoda nebija pašā augstākajā līmenī un viņa lietoja vienkāršākus vārdus, tad es diezgan daudz ko sapratu. galdniekmājā gan vīriņš runāja tik labi, ātri un specifiskiem vārdiem, ka ne es, ne Kārlis neko nesapratām. audējas un kalējs gan tādi nerunīgi bija, ar tiem mēs neparunājāmies. katrā ziņā tur ir ļoti jauki. ir arī paši zirgi un zirgu tematikā kokgriezts atrakciju laukums.
pēc tam nopeldējāmies Šventojā un braucām uz Anikšču trīsstāvīgo Maximu pēc provianta, kuru devāmies ieturēt nejauši atrastā zaļajā zonā Šventojes krastā, pa kuru pēc ēšanas mazliet arī pastaigājām.
pa to laiku bija pienākusi pēcpusdiena, drīz bija jāierodas pārējai Tesai tāpēc vajadzēja meklēt kur īsti atrodas festivāls Velnio Akmuo. festivālu mēs atradām, bet pārējā Tesa tā arī neatbrauca un notika zināma stresošana par Tesas pārcelšanu uz nākamo dienu, citu skatuvi un citu laiku. godīgi sakot, es biju ļotā nesajūsmā par šādu notikumu pavērsienu, jo lija lietus, apkārt skanēja briesmīga mūzika (sauss un rēcošs kardānmetāls), vieta arī nu tāda (festivāls notika estrādē, netālu no pilsētas centra. viss tāds sterils, ar žogu apkārt) un es jau biju sadomājusies, kā tonakt gulēšu pati savā gultiņā. bet tā, kā 6dien paredzētā talka bija ļoti sarežģītu apstākļu dēļ atcēlusies, tad īsti kur sprukt nebija (Kārlis gan piedāvāja palikt teltī un, lai es braucu ar auto mājās, bet tas jau nu gan galīgi nekur neder), tāpēc pavadīju vakaru lasot dzimšansdienā saņemto grāmatu - Vīrs, kas zināja čūskuvārdus.
tā kā lija lietus un mūsu telts ar tām kociņu šinām ir pavisam ūdensnedroša (jo nav iespējams nostiept ārējo apvalku), tad gulējām vnk mašīnā.


Zirgu muzejs






leišu arheoloģisko podu atdarinājumi un dienasgaismas lampa


aungliemis


arī arholoģiskais atdarinājums
taisīts interesantā tehinkā - podus pēc apdedzināšanas vēl karstus iemet aukstā ūdenī










onka stāstīja kā liec tos ratu riteņu un zirga loku kokus




















tā arī nesaņēmos uz šī apsēsties. vislaik bija jādomā par raušanu zirgam mutē




šitas bija baigi kruts. ar vienu minimālu iegriešanu griezās mūžīgi, tā ka jau uz vēmienu velk


pa labi papildinājums manā ganāmpulkā - svilpauniekzirdziņš Ramūnas


šitam sēžamvietas baigi ērtas bij uztaisītas






priekš zirgu muzeja jau prasītos tomēr labāku nagu apkopi


Ramūnas portrets


ģimenes tūristfoto ar lācīšiem


ugunsdzēšamais aparāts






turpat gandrīz blakus muzejam bija kaukāds akmens un kaukāda liepa








Šventoja


sports




vēlviens Ramūnas portrets


kluss, mežonīgs, bet labiekārtots upes krasts


pārgājām dzelzceļa tiltam. man it kā nav bail no augstuma un tas tilts arī nešūpojās, bet pa to gājēju izbīdījumu iet bija kaukā ļoti bailīgi




šaursliežu dzelzceļš


atpakaļ gājām pa augšu


šaursliežu drezīna


diezkas nav tajā puķītē ļodzīties




to labiekārtoto, bet maz apmeklēto un mežonīgo upes krastu var atrast braucot no centra līdz pareizticīgo baznīcai un pie tās pa kreisi. turpat blakus ir arī ļoti jauka kafejnīca ar ciešamu interjeru un burvīgu apkalpošanu. pārdevēja pat smaidīdama metās mums palīgā skaitīt milzu kaudzi ar leišu sīceni, kura bija sakarājusies no kaukādām mūžsenām būšanām Leitijā un, no kuras mēs gribējām tikt vaļā


Velnio Akmuo komplekts


apgaitā


gājiens uz veikalu