Ak dievs, pat neticās, ka pēc mazāk kā 24h es būšu Londonā! Es gribu atrast tējnīcu pie Big Bena un lasīt līdzi paņemto Dikensa Deividu Koperfīldu oriģinālvalodā, es gribu aizbraukt līdz Kinsgskrosas stacijai, pieplakt pie sienas starp 9 un 10 peronu un teatrāli iesaukties, ka esmu nokavējusi vilcienu, es gribu redzēt Taueru un Bekingemu, es gribu izbraukt ar lielo sarkano autobusu, es gribu redzēt sargus un ielīst kādā telefona būdiņā, kamēr tur ir kāds cilvēks un uztrauktā tonī jautāt "Are you the Doctor" un klusībā cerēt, ka varbūt neļaunosies, bet pajautās pretim "Doctor Who?". Es gribu iet pāri Temzai un redzē skatu no London eye... Es gribu būt tevī un izbaudīt to. Visi man saka, kā Londona ir garlaicīga un ko gan es tik ilgi tur darīšu, viņi stāsta par citām vietām, kur būtu labāk..... bet es gribu pie tevis, tu zini to vai ne? Es jūtos, kā mīlnieks, kas gadiem ir lasījis un sarakstījies ar savu mīļoto un tagad pirmo reizi pēc visiem sapņiem gadu garumā viņu beidzot satiks, viņam šķiet, ka šo meiteni jau pazīst no viņas vēstulēm un bildēm, no citu cilvēku atstāstiem, bet tomēr viņam ir bail vilties, jo ilūzijas vietā viņš zin, ka pirmo reizi viņa acu priekšā nostāsies patiesai tēls, ar miesu un kauliem. Līdz ar to, viņa ilgas papildus aptumšo bailes par iespējamo ilūziju un cerību sagraušanu, bet viņs neizrāda to, viss ir sajaucies lielā putrā, kurā reizē ir ilgas, uztraukums, bailes un prieks.
Ak Londona,mani pārņem tirpas apzinoties, ka mūsu tikšanās tik tiešām beidzot izskatās ir pienākusi, pēc visiem mēģinājumiem un cerībām, plāniem un vilšanās gadījumiem, tu beidzot būsi mana, pat, ja tikai uz pāris dienām. Un atkal pārņem pilnīga nerealitātes sajūta. Ak dievs, tas tiešām notiek! Es redzēšu Tevi!