šodien rīta pusē izmisīgi nomīlējos ar svešo. mājupceļā iekļuvu autonegadījumā, dabūnot palidot metrus trīs četrus, bet ne skrambiņas. vēlāk ēdu iekš courvoisier v.s. konservētus persikus. saindējos, vai arī no stresa, bet pret vakaru smagi vēmu. atlaidos gultā, cerot, ka atlaidīs, a te - pēkšņa atziņa, tāda, kuru vairāk ar iekšām nekā ar prātu samanīt, uzgūlās pār augumu kā lietuvēns: prasties dzīvot ar pietāti. dies, nedo rītu gudrāku par šitādu vakaru!