Visas dienas šeit bija jaukas. Vienīgi šodien, kratoties no Neretas uz Rīgu autobusā, kļuvu vāja. Vakardien biju aprūpes centrā apciemot vislabākā drauga(brother from another mother) mammu. Viņa mirst pēc divām galvas audzēja operācijām. Es viņai atnesu bēbīšu biezeni, jo viņa vairs nevar rīt un es viņu baroju kā bērniņu ar karotīti un pēc piecām karotēm viņa bija nogurusi un nevarēja vairs atvērt muti. Viņa piekust pat pasakot vienu teikumu. Tad es draugam teicu, ka mammai tagad jāatpūšas, jo drīz viņa staigās un dancos, un būs jauna. Pati tikmēr zem saulesbrillēm lēju gaužas asariņas par to, ka tik netaisnīgi. Šajos brīžos es ticu eņģeļiem un tam, ka pēc nāves viņai būs labi, viņa staigās pa mākoņiem, mūs vēros, mūs sargās.
Pēc tam es sastrīdējos ar vīru, jo biju emocionāli pārgurusi. Tagad ir labāk, braucu pie savas mammas grillēt.
Tomēr šķiet, ka šajā dzimtenes apmeklējumā būšu guvusi visas iespējamās sajūtas, nāvi un skumjas ieskaitot.