Klangkarussell ir kaut kas tik labs, tieši tikai šīs vasaras mūzika. Pagājšgad biju apsēsta ar Gramatik.

Mākslu esmu paslēpusi no sevis un paslēpusies no mākslas. Tāpēc, ka pat gleznojot ainaviņas plenērā, no miesas uz āru velkas draņķis un ķeskas.
Man nekad mana gleznotspēja nav asociējusies ar kaut ko skaistu, tikai ar to, ka šajā meditācijā es vienmēr nokļūstu tur kur man ir bail un nepatīk.
Kopš septembra neesmu uzzīmējusi neko. Līdz tam biju ārkārtīgi radoša(4 skiču bloki gadā). Iedvesma ir, bet es to slāpēju.
Tagad sajūta, ka vajadzētu aizbraukt un mātes ainavas uzgleznot.
Nevienam neieteiktu pirkt manas gleznas, jo mākslinieks darbā atstāj savas izjūtas no darba tapšanas laika. Manējās ir riebīgas, jo man vienmēr ir riebies,
ka ir talants un ka es varu gleznot. Daba apveltījusi ar talantu, kurš man nepatīk. Būt par mākslinieku arī ir baigi stulbi, jo mēs redzam VISU. Mākslinieki ir izklaidīgi,
bet tie redz to, ko redz aklie. Fuj, ka visu mūžu jādzīvo tik jūtīgam un nevar atslābt.
Bailīgi, ka viņš teica - tu vari negleznot, bet tu nevari no tā aizbēgt, vienalga bērniem un vīram tevis pietrūks, jo tu bieži blenzīsi punktos, satedzot citas lietas.
Varbūt atgriezties, bet varbūt vēl cīnīties un pierādīt, ka viņam nebija taisnība.